Spārkijs + Mikija = laimīgais suņa un cilvēka stāsts!

Ikreizi pavadot uz jaunajām mājām kādu no dzīvnieku patversmes "Labās mājas" iemītniekiem, jaunajiem saimniekiem lūdzam atsūtīt mums viņu jaunā ģimenes locekļa laimīgo stāstu par to, kā astainis iejutās, cik čuru peļķītes saskaitītas, vai kāda grāmata nav "palasīta", cik gramu, bet varbūt veselu kilogramu prieka ir nācis klāt jauno saimnieku sirdīs? Un par katru šādu vēstuli no sirds priecājamies, jo mēs jau zinām, ka katrs ķepainis ir pelnījis savu laimīgo stāstu.

Drukāt

Mazliet atšķirīgs ir Vitas Barones, Mikijas un Spārkija nu jau tagad visu kopīgais Laimīgais stāsts. Uz Valentīndienas sliekšņa Vitas mājās ienāca jau otrs dzīvnieks no patversmes – sunīte Mikija. Lai arī saimnieku pūrā jau bija divu gadu pieredze astaiņa Spārkija audzināšanā, otra suņa ienākšana mājā jaunajiem saimniekiem pavēra vēl nepazītus horizontus suņu audzināšanā. Ikdienā priecīgais un draudzīgais Spārkijs, aizbraucis uz patversmi satikt savu topošo draudzeni, uzvedās labi, tomēr Mikijai pārkāpjot pār viņa mājas slieksni, suņa uzskati par draudzību un dalīšanos sašķobījās.

Ik pēc dienas un dažreiz arī biežāk, interesējoties par Spārkija un Mikijas kopdzīvi, saņēmām ziņas, ka nevedas tik raiti, kā bija iecerēts. Dienu pēc draudzenes ierašanās, lai izrādītu savu protestu, Spārkijs demonstratīvi izvēmās. Saprotot, ka saimnieki šo žestu nesaista ar protestu pret jauno iemītnieci, viņš mēģināja Mikijai arī iekost. Labi, ka saimnieki sākumā suņus divatā vien neatstāja un konkrētajā gadījumā mācēja iejaukties. Tad tika nolemts sadalīt mājas stāvus – naktī un kad saimnieku nav mājās Spārkijs ir pirmā stāva valdnieks, savukārt Mikija apgūst trešo. Dienām ejot, mūs sasniedza ziņas, ka jau paliekot labāk, tik vien, kā ik pa laikam Spārkijs parūc, īpaši, kad tiek atvesti pārtikas maisi un nolikti uz grīdas. Un tā, jo diena, jo priecīgākas ziņas ienācās mūsu pasta kastītē: abi aktīvi spēlē bumbiņu; šorīt abi draugi kopā ar vīru skrēja krosu; Mikija bieži sabučo Spārkiju; pēc nedēļas jau guļ vienā gultā un maigojas.

Jau dodot prom Mikiju, saimniekiem piekodinājām, ka, ja rodas kādi sarežģījumi, lai nekautrējas vērsties patversmē. Ieteiksim gan kinologu, gan, ja būs tāda situācija, labprāt pieņemsim Mikiju atpakaļ. Liels bija mūsu prieks, saņemot šīs ziņas un, laikam ejot, saprotot, ka ģimene negrasās padoties pie pirmajiem sarežģījumiem – viņi ir saimnieki, kuri apzinās pieņemtā lēmuma nopietnību un nav gatavi padoties ne pie pirmajām, ne otrajām grūtībām. Vēl jo vairāk – jau teju no pirmās dienas Spārkijs, pašam to nemaz neapzinoties, ir kļuvis par Mikijas skolotāju – viņa mācās no pieredzējušākā drauga iet blakus bez pavadas un ir sākusi labāk klausīt komandas. Viņa pirmo reizi mācījās kāpt pa kāpnēm, lēkt mašīnā, braukt ar auto un Spārkijs ir lielisks skolotājs.

"Par pirmā suņa ienākšanu ģimenē domājām ilgi, jo sapratām, ka tā ir atbildība un pienākumi pret dzīvnieku. Tobrīd dzīvojām Prāgā, brīvdienās bijām atbraukuši uz Latviju un braucām uz patversmi skatīties. Ieraudzījām augsti lecošu Spārkiju, kas uzreiz iekrita mūsu acīs un kļuva par mūsu ģimenes locekli. Tagad diviem gadiem paejot, sapratām, ka mums ir iespējas un vēlēšanās dot kvalitatīvu aprūpi un mīlestību vēl vienam mājas mīlulim. Arī Spārkijam ir jautrāk spēlēties ārā kopā. Tā sanāk, ka viens suns ir 8.marta svētku draugs un otra meitene ienāca uz Valentīndienas sliekšņa. Dabiski, suņi sadalīja saimniekus. Spārkijam - Dāvis, un Mikija klausa mani. Atbraucot uz patversmi, izejot cauri suņu būdām, es nevarēju noticēt savām acīm, ka kādreiz Spārkijs arī bija te, ar tik skumīgām acīm. Pamestajiem suņiem ir tik skumīgas acis. Tikai tajā brīdī sapratu, cik daudz cilvēks var dod sunim un mainīt viņa dzīvi. Jo Spārkiju vairs nevar pazīt. Viņš jūtas tik lieliski savās mājās. Paies laiks un Mikija arī būs ļoti mainījusies. Jau tagad pēc nedēļas skatiens kļuvis laimīgāks. Un tik daudz vēl draudzīgu mirkļu kopā", stāsta Vita.

Patversmē Savu Cilvēku joprojām gaida Mikijas māsiņa – Nikija, kura arī savulaik kā kucēns tika atdota “labās rokās”. Tikai brīdī, kad suņi nobadinātā stāvoklī kļuva par milzīgu traucēkli dzīvē, “labās rokas” piekrita līdzcilvēku pamudinājumam dzīvniekus nodot patversmē. Nikija ir divus gadus veca, jautra, sirsnīga un aktīva. Droši adoptējama arī ģimenē ar maziem bērniem.

Drukāt

Tev jābūt autorizētam,