Mikiņa, kas iekaroja Henrietes Verhoustinskas ģimenes sirdi

Informatīvās kampaņas „Mīlestību nevar nopirkt, bet to var adoptēt!” ietvaros dzīvnieku patversme „Labās mājas” ir sagatavojusi trīs intervijas ar sabiedrībā pazīstamām personām, kuras savu četrkājaino dzīves draugu ir adoptējušas. Šīs būs sarunas ar cilvēkiem, kuri nav ļāvušies aizspriedumiem par patversmes dzīvniekiem, ar atvērtu sirdi ienāca patversmē un ļāvās burvīgajam satikšanās mirklim, kurš, iespējams, jau bija ierakstīts kaut kur augstāk.

Pirmajā intervijā LTV raidījuma "Kultūršoks" un citu LTV kultūras raidījumu redaktore Henrieta Verhoustinska dalās stāstā par kaķes Mikiņas ienākšanu viņas ģimenē un prieku, kas ienācis līdz ar viņu.

Drukāt

- Kad un kāpēc Jūsu ģimenē ienāca kaķis no patversmes? Var taču paņemt kaķi no sludinājuma, ielas, audzētavas?

Kaķīti jau sen vēlējās 11-gadīgā meita, kura, lai pierādītu, ka ir spējīga rūpēties par dzīvnieku, izpildīja dažādus skarbus nosacījumus, piemēram, nedēļu nespēlēja spēles savā planšetē. Mums ar vīru katram bērnībā bija bijis suns, sunīti pieņēmām arī, kad Katei bija 3 gadi, diemžēl dzīves ritma dēļ nācās Bubi atdot paziņām uz laukiem - netikām galā. Tāpēc, kad nākamreiz tika aktualizēts jautājums par dzīvnieku, sapratām, ka tas varētu būt kaķis, kuram cilvēka pastāvīga klātbūtne nav tik svarīga. Katei, kura mācās mūzikas skolā, reiz bija koncerts kādā dzīvnieku patversmē, pēc kura tika apciemoti dzīvnieki - tā radās doma par kaķa meklēšanu patversmē. Ieskatoties avīzes „Diena” dzīvnieku lapā, vīrs pamanīja Mikiņas mīlīgo purniņu. Abi ar Kati aizbrauca "raudzībās" un pagājušā gada novembrī atveda mājās Mikiņu.

- Kāda ir Mikiņa? Cik ātri viņa pie Jums iedzīvojās?

Bija aizkustinoši, cik ļoti sākumā Miķiņa centās būt mūsu tuvumā un mums izpatikt. Gana salusi patversmē (vietas trūkuma dēļ viņa dzīvoja būrī ārā), nepilnu gadu vecā kaķenīte līda pie mums sildīties, mīlēja gulēt mums klēpī un uz vēdera un pacietīgi izturēja murcīšanu. Tagad viņai, kā mēs jokojam, ir "tīņa gadi", viņa lielākoties izvairās no pieskaršanās, toties labprāt spēlējas, bēgot no mums un skrienot pakaļ striķītī iesietai rotaļu pelei. Viņa ir laba kompānija naktīs, kad man jāstrādā - labprāt guļ man aiz datorkrēsla un ķer savu asti. Vienreiz gan nobijos, kad četros naktī no meitas istabas atskanēja klavieru skaņas - Mikiņa bija nolēmusi pastaigāt pa klaviatūru.

- Vai bija kādi aizspriedumi, ar kuriem nācās saskarties pirms pieņēmāt lēmumu par dzīvnieka paņemšanu no patversmes?

Nē, neviens, pat mani konservatīvie vecāki nebrīnījās par to, ka ņemam kaķi no patversmes. Domāju, ka šodien tas ir pilnīgi normāli, ja vien kādu ieradumu vai dzīvesveida, vai simpātiju dēļ cilvēks nevēlas konkrētu sugu.

- Vai un kāpēc Jūs arī citiem ieteiktu uzticēties dzīvnieku patversmēm uz savā ģimenē pieņemt dzīvnieku no patversmes?

Mums Tukuma patversmē uzticēja tīru, attārpotu, sterilizētu dzīvnieciņu. Tik vien bija kā jāsapotē. Reiz paņēmām kaķēnu no trepju telpas, kurš vēlāk ilgi un laimīgi dzīvoja pie vīra vecākiem - tas bija medicīniski u.c. daudz sarežģītāk.

- Vai ir vēl kaut kas, ko vēlaties pastāstīt par savu Mikiņu? Kā viņa mainījusi Jūsu līdzšinējo dzīvi, kādas jaunas dvesmas tajā ienesusi?

Mums ir vēl viens ģimenes loceklis, ar kuru jārēķinās. Kuram parādījies raksturiņš, dažkārt arī ieķerot ar nadziņu. Bet milzīgais prieks, ko rada viņas draiskošanās, pozas, zīmīgie skatieni un karaliskās labvēlības izpausmes, ir to vērts.

Paldies milzīgs visiem, kas strādā patversmēs, sagatavojot dažkārt psiholoģiski un fiziski traumētus dzīvniekus jaunai dzīvei ar cilvēkiem!

Drukāt

Tev jābūt autorizētam,