„Savu Cilvēku ikvienam dzīvniekam!“ pārliecināta ir aktrise Ieva Aleksandrova-Eklone

Drukāt

Turpinot kampaņā "Mīlestību nevar nopirkt, bet to var adoptēt!" aizsākto interviju sēriju ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri savu mājdzīvnieku ir adoptējuši no patversmes, šoreiz labprāt jūs iepazīstinām ar aktrises Ievas Aleksandrovas-Eklones mājdzīvnieku stāstiem. Jā, daudzskaitlis ir lietots apzināti, jo, kā saka pati Ieva, apkārtējie mēdz pavilkt uz zoba, teic, viņai jau piederot pašai savs zoodārzs. Taču Ieva vien atsaka, ka tie visi ir viņas ģimenes locekļi, par kuriem viņa ir atbildīga.

„Savu Cilvēku ikvienam dzīvniekam!“ pārliecināta ir aktrise Ieva Aleksandrova-Eklone

Kāpēc izvēlējāties paņemt abus kaķus no patversmes? Var taču paņemt kaķi, kaķēnu no kāda sludinājuma, paziņām?

Pirms četriem gadiem paņēmām no patversmes Rupuci - bruņurupuču krāsas kaķenīti ar milzīgām acīm. Esot atrasta drupās pēc mājas ugunsgrēka Jaunciemā. Mums mājās jau bija mana vīra Elvinga kaķene Sīkā, kurai bija 14 gadi. Gribējām viņai kompanjonu. Abas pamazām atrada kopīgu valodu.

Šogad Sīkā 18 gadu vecumā devās uz citiem medību laukiem, un Rupucis acīm redzami saskuma. Tā nu pie mums ieradās Kuzja – 7 mēnešu vecs asociāls kaķēns.

Man šķiet, paņemot dzīvnieku no patversmes, tu viņam ļauj sajusties vajadzīgam, īpašam un mīlētam.
Dzīvniekiem patversmē visiem ir ļoti skumjas acis. Visi, gan tie, kas nāk klāt un lūdzas mīlestību, gan tie, kas nogaidoši ieraujas kaktā, gaida savu Cilvēku, kas atnāks viņam pakaļ un aizvedīs uz MĀJĀM.

Kādi ir Jūsu kaķi? Cik ātri viņi pie Jums iedzīvojās?

Rupucis pirmajā vakarā bija līdzīga mīkstajai rotaļlietai - sēdēja nekustīgi uz dīvāna un sekoja visam notiekošajam istabā ar savām milzīgajām acīm. Ja pārvietojās, tad bruņurupuča ātrumā, tapēc arī iesaucām par Rupuci - krāsas un uzvedības dēļ. Rupucim ir izteikts britu aristokrātu cienīgi-lēnīgais raksturs. Samīļoties nāks tikai tad, ja pašai gribēsies.

Kuzja ir pilnīgs pretstats Rupucim. Pie sava vārda tika pateicoties vecai krievu multenei par mājas gariņiem Kuzju un Nafaņu, varbūt atceraties. Tā kā viņa bija ārkārtīgi bailīga, pirmajā dienā viņa slēpās visās iespējamās spraugās un bija no tām tikai izvelkama. Viena no slēptuvēm bija sprauga aiz kamīna, kur viņa pamanījās ielīst un nosēdēja pusi dienas, kamēr Elvings viņu no turienes burtiski "izkasīja" ārā. Pārvietojās viņa ļoti strauji un nedzirdami, kā ēna. Vienīgais, ar ko viņa mēģināja komunicēt, bija mūsu suns - Vidusāzijas aitu suņa un malamuta krustojums. Sunim viņa ļāva sevi nolaizīt un gāja ar viņu runāties, no mums un Rupuča muka projām. Nakts vidū pamodos no tā, ka jutu, ka kāds uz mani skatās. Kuzja bija ierāpusies gultā, uzkāpusi man virsū un skatījās sejā. Laikam mēģināja saprast, kas mēs tādi esam, vai var mums uzticēties. Nākamajā dienā jau izdevās viņu noglaudīt un tad atvērās lielā mīlestība ar skaļo murrāšanu.
Abas kaķenes ir sadraudzējušās un rīko lielās skriešanas sacīkstes pa visu māju. Garlaicīgi nav.

Vai bija kādi aizspriedumi, ar kuriem nācās saskarties, pirms pieņēmāt lēmumu par dzīvnieka paņemšanu no patversmes?

Nē, nekādu aizspriedumu nebija.
Nezinu pie kā vērsties, lai varētu iekļaut punktus likumdošanā par to, lai cilvēki, kuri nav ievērojuši dzīvnieku labturības noteikumus, nekad vairs nevarētu turēt dzīvniekus. To domāju par visiem dzīvniekiem. Lielajiem dzīvniekiem tas, manuprāt, būtu vienkārši izdarāms - Zemkopības ministrijai vajadzētu tikai izveidot datubāzi ar tiem īpašniekiem, kam bijuši pārkāpumi, un uzlikt aizliegumu atvērt jaunu ganāmpulku vai reģistrēt jaunu dzīvnieku. Citādi tie administratīvie sodi ir vienkārši smieklīgi. Viņi samaksā naudu par dzīvnieku mocīšanu un ņem jaunus vietā. Absurds!

Mīti, ko esiet dzirdējusi par patversmes dzīvniekiem?

Pirmkārt, ka patversmē esošie dzīvnieki visi ir slimi. Otrkārt, ja dzīvnieks ir nonācis patversmē, tātad tam noteikti ir rakstura problēmas. Treškārt, pieauguši dzīvnieki nespēs iedzīvoties jaunās mājās. Nepiekrītu nevienam no tiem.

Vai un kāpēc Jūs arī citiem ieteiktu uzticēties dzīvnieku patversmēm un savā ģimenē pieņemt dzīvnieku no patversmes?

Patversmē jūs varat ar dzīvnieku iepazīties, ar suni doties pastaigās, patversmes meitenes palīdzēs atrast jums piemērotāko dzīvnieku. Visi dzīvnieki patversmē ir apkopti un apčubināti, cik vien tas ir patversmes darbinieku un brīvprātīgo spēkos. Jebkurā gadījumā dzīvnieks patversmē ļoti gaida savu Cilvēku, to vienīgo, īpašo.
Nevajag baidīties ņemt pieaugušus dzīvniekus. Jā, viņi jau ir izveidojušās personības, bet arī viņi alkst būt kādam vajadzīgi. Turklāt Jums nebūs jāskraida pakaļ kucēnam vai kaķēnam ar lupatu, kamēr tas iemācās nokārtot savas dabiskās vajadzības. Reizēm arī tas ir svarīgi, jo visi patversmes dzīvnieki nekārtojas, kur pagadās.

Kādi "dzīvnieku stāsti" vēl ir Jūsu pūrā?

Man jau no dzimšanas apkārt ir bijuši dzīvnieki: suņi, kaķi, kanārijputniņi, kāmīši, zivtiņas. Kāmītis ierāpoja opim pa balkonu 2. stāva dzīvoklī; kanārijs atlidoja pa logu; viena no kaķenēm pati atnāca, piedzemdēja kaķēnus un apmetās uz dzīvi. Laukos tantēm palīdzēju kopt govis, "ganīju" vistas. Pirms septiņiem gadiem manā īpašumā nonāca zirgs, kas bija konfiscēts sliktiem cilvēkiem par labturības noteikumu pārkāpumiem kopā ar vēl 11 zirgiem.
Pašlaik man ir suns, divi kaķi, papagailis, paliels akvārijs ar zivīm un 2 zirgi, kuri stāv ZS "Ekvi" stallī.
Citi smejas un saka, ka man esot zoodārzs. Es gan tam nepiekrītu, viņi visi ir mani ģimenes locekļi, par kuriem esmu atbildīga.

Tev jābūt autorizētam,