Sākot no 1918. gada, 23. februāris tika nosaukts par Sarkanās armijas dienu, kad pie Petrogradas tika apturēts Vācijas karaspēka uzbrukums un parakstīts pamiers. Pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks bija Jukums Vācietis.
Padomju varas gados šos svētkus Latvijā svinēja visi, taču par vīriešu dienu to sāka dēvēt vēlāk.

Par Padomju laika armijas dienestu savā pieredzē un gūtajos iespaidos ar mums dalījās Jānis, kas pats savulaik dienējis Padomju laika armijā.

Jāni, cik liela nozīme 23. februārim bija Padomju laikā?

"23. februāris Padomju laikā tika atzīmēts kā Padomju armijas un kara flotes diena, ko šodien neformāli atzīmē arī kā vīriešu dienu, taču sevišķi svarīgi būtu vērts atcertēties Afganistānā dienējušo karavīru dienu, kad no Afganistānas tika izvests Padomju karaspēks. Tolaik 23. februāris simbolizēja vīriešu morālo un fizisko rūdījumu. Dienēšanas laiks armijā bija nežēlīgs, taču tas deva paliekošu dzīves mantojumu, jo vīrieši, kas dienēja Padomju armijā bija kļuvuši nopietnāki, rīcībā drosmīgāki un fiziski sagatavotāki. "

Kā notika iesaukšana armijā?

"Viss sākās ar kara komisariāta pavēsti. Bija jāierodas uz veselības pārbaudi, kur visi kā jēriņi klausīja ārsta norādījumiem nogērbties, pieliekties, iztaisnoties, pielikt vienu pirkstu pie deguna, pēc tam otru, kā rezultātā atzinums bija: "Derīgs dienestam". Bija divi iesaukuma laiki- pavasarī un rudenī. Ja tev bija 18. gadu un pavēste atnāca laikā, kad atradies skolas solā, tas nebija nekas neparasts. Pie ēkas durvīm jau atradās armijas automašīna ar "tentu" ( brezenta pārsegu ). Protams bija skaidrs, ka vedīs uz dienestu armijā, taču tas vēl bija tikai sākums. "

Kas sekoja pēc tam?

"Bija jāiziet sadale pa karaspēka vienībām, turklāt pilnīgā slepenībā, tā, lai citi neuzzinātu, kur atradīsies topošais armijas karavīrs. Tas bija visas pilsētas un rajona kopējais kara komisariāta punkts, kas bija slēgts no ārpasaules un, kur ar transportu aizveda rajona iesauktos. Vīri to iesauca par "obezjaņiku" jeb sadales punktu. Kad tika sadalīts , ar kādas komandas kodu un, kur tevi sūtīt , bija pagājis jau ilgs laiks. "Morālais bija uz nulles", taču, kad izsauca tavu uzvārdu, kļuva vieglāk. Tad bija jādodas uz pulcēšanās vietu, no kurienes pēc tam visi devās uz vilcienu. Citi ar armijas automašīnu tika vesti uz lidostu. "

Vai bija zināma vieta, kur būs jādienē?

"Pašam bija zināms tikai komandas numurs, bet par vietu, kur būs jādienē, tika noklusēts. Kopējais rezultāts - trīs "obezjaņiki". Citi uzreiz nokļuva armijas daļās, citi- mācību daļās jeb "učebkās", kā tās tolaik sauca. Parasti "učebka" ilga sešus līdz astoņus mēnešus, no kuriem viens mēnesis bija paredzēts jaunā kareivja apmācībai līdz brīdim, kad tiks nodots zvērests. Šo sešu līdz astoņu mēnešu laikā bija jādarbojas pēc dienesta reglamenta vārds vārdā un punkts punktā. Rezultātā tiki apmācīts dotajā specialitātē kā seržants. Atkal nebija zināms nākošais uzdevums, pēc kura sūtīs uz turpmāko dienesta vietu. "

Kādas vēl bija jūsu spilgtākās atmiņas par dienēšanas laiku Padomju armijā?

"Dienesta laikā pieauga gan fiziskā, gan morālā sagatavotība. Bija jāpierod gan pie negaidītām, krasām pārmaiņām, gan pie ēdiena, kas netika gatavots kā mājās. Visus šos divus gadus sarkanā stūrītī daži ik pārdienas, citi- katru vakaru, rakstīja vēstules vecākiem. "

Kā parasti iesākās rīts armijā?

"Pastāvīgi bija jārūpējas par savu tīrību un higiēnu visos sīkumos. Katru rītu bija "rīta līnija", kad tika pārbaudīts pat jostas sprādzes spīdums, kuru spodrināja ar gojas pastu un vilnas vai voiloka gabalu. Arī zābaki bija jāspodrina tā, lai tie spīdētu un laistītos. "

Kādas bija sajūtas, atgriežoties mājās?

"Kad viss tika iziets no "A līdz Z", atgriešanās mājās bija kaut kas jauns un neierasts un, kaut atkal biji mājās, vairs nebiji tāds kā agrāk. Tikai tad sāki saprast, kādēļ 23. februāri sauca par īstu vīru dienu un, kādēļ to atzīmē."