Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:14, Did:0, useCase: 0

Cilvēks izmanto tikai 12% no smadzeņu enerģijas. Kur paliek atlikušie 88%?

Redakcija
Redakcija

Ir izteikti pieņēmumi, ka cilvēks izmanto tikai 12% no smadzeņu enerģijas. Kur paliek atlikušie 88%? Tie guļ mūsos kā derīgie izrakteņi zemes dzīlēs? Ar to barojas mistiskas būtnes no paralēlās pasaules (volodari), kurām mēs esam, kā dārzeņi iekoptā dobītē? Mūsu enerģijas resursiem izpausties traucē augstāka saprāta implantēti apziņas bloki? Iespējams, katra no versijām ilustrē atsevišķu dotās problēmas šķautni. Un lai nonāktu tuvāk patiesībai, mēs nedrīkstam atmest nevienu no tām.

Izglītotiem ļaudīm jau sen nav noslēpums, ka ne jau smadzenes ir orgāns ar kuru domājam. Smadzenes ir akumulators, kurš ražo enerģiju apziņas procesiem. Saprotams, ka ikvienā akumulatorā notiek elektroķīmiskas reakcijas, un šie procesi var atsaukties uz ražotās strāvas stiprumu un kvalitāti. Bet akumulatorā notiekošie procesi un strāva, nav viens un tas pats. Smadzeņu ražotās strāvas varbūt veido, varbūt baro mūsu apziņu. Tas nav tik būtiski. Būtisks ir fakts, ka apziņa pastāv pati par sevi. Sevis apziņa ir arī kokam, puķei, kukainim, vīrusam. Tā var būt arī neorganiskas dabas. Arī ikvienai zvaigznei un planētai ir sava apziņas struktūra, bet mēs varam tikai izteikt pieņēmumus par tās izpausmes veidiem. Mēs nevaram no trīs dimensiju izplatījuma spriest par procesiem, kas notiek četru, piecu dimensiju realitātēs. Kā piemēru pieminēšu tādu paranormālo fenomenu, kā apļi labības laukos. Tas ir augstākas dimensijas nospiedums mūsu realitātē. Mūsu zābaka nospiedums uz tīras meža takas varētu atstāt uz skudrām līdzīgu iespaidu. Ja tās aptvertu, ka zābaka protektora atstātie nospiedumi veido sakarīgas ģeometriskas figūras. Tās varētu interpretēt figūru ģeometriju, kā augstāk esoša saprāta klātbūtni. Bet izveidot sakarīgu priekštatu par priekšmetu, kurš atstājis nospiedumus tās nespētu. Zābaka pielietojums un tā saistība ar īpašnieku, būtu skudras saprātam pilnīgi neaizsniedzamas sfēras.

Mēs, protams, neesam skudras. Mūsu ekskluzivitāte un neatkārtojamība pat Visuma mērogos nav apšaubāma. Jautājums ir - vai mēs spējam savu potenciālu, kaut daļēji izmantot? Vai visu savu dzīvi, kā skudras, tikai pārvietojam salmiņus.

Sociālās nosacītības spiediens uz individuālo apziņu liek tai staipīt sabiedrības skudru pūznim vajadzīgus salmiņus. Un lai katra individuālais darbs būtu efektīvs, sabiedriskā doma veido stimulus. Mītus par to, kas nepieciešams cilvēka laimei. Patiesībā viss, kas vajadzīgs cilvēka laimes izjūtai - ir enerģija. Varētu teikt, ka laime ir pilna kvasa (vai alus) pudele, ja pieņem, ka katrs cilvēks ir dzēriena trauks. Etiķetei kas uzlīmēta uz trauka, pat trauka materiālam - nav ar laimi nekāda sakara.
Laime ir enerģijas kvantums. Bet mēs savu enerģiju tērējam, lai īstenojot citu radītus mītus, uz savas pieredzes pārliecinātos par to neatbilstību mūsu individuālās apziņas mērķiem. Laika gaitā viens mīts aizvieto citu. Jo līdz ar pašu cilvēku progresē arī mehānismi, ar kuru palīdzību tiek kontrolēta viņa apziņa. Visi, kas pacēluši savu individuālās apziņas līmeni, izdarījuši to, nevis pateicoties sociumam, bet par spīti tam. Tagad neviens vairs nekāpj uz bruņmašīnas un nekliedz - Fabrikas strādniekiem! Zemi zemniekiem!... Viss notiek daudz smalkāk. Ar masu mediju, oficiālās zinātnes un nezinātnes starpniecību tiek manipulēts ar cilvēka personīgā svarīguma un mazvērtības kompleksu. Kas patiesībā ir vienas monētas divas puses.

Indivīds cenšas pārlekt sabiedriskās domas uzstādīto latiņu vai vismaz atbilst tai. Dažreiz pat nepadomājot par to, vai vispār nepieciešams izsludinātajās augstlēkšanas sacensībās piedalīties. Dažreiz uzvarēt tajās ir pat bīstamāk, nekā zaudēt. Uzvarētājs tiek izmantots nākamajā spēles līmenī, un izmantots uz pilniem apgriezieniem. Veidojas apburtais loks - indivīdam nav iespēju baudīt savas individuālās uzvaras augļus. Jo spēle ir ieprogrammēta kā lamatas, kā ceļš ar mērķi, kas attālinās tam tuvojoties. Tāpat, kā apvārsnis. Piemēram: Cilvēks uzceļ divstāvu māju, īstu pili, bet prieks par sasniegto izsīkst pāris mēnešos, jo mājas uzturēšana prasa attiecīgus enerģijas resursus. Cilvēks izkaro sev liela priekšnieka amatam, bet plecos uzveltā atbildība prasa vēl lielākus enerģijas tēriņus. Tam kam ir, tiek dots vēl, bet attiecīgi tiek prasīta arī lielāka atdeve. Kosmoss iegulda ražīgā augļu krūmā vairāk mēslojuma, bet no tā arī lielāka raža tiek ievākta. Viss ir labi, ja cilvēks spēj griezt panākumu dzirnavas, izmantojot kosmosā esošo enerģiju. Sliktāk, ja ar smagu darbu nopelnītie materiālie resursi jāiegulda savas enerģijas rehabilitācijā. Tādu piemēru, kad pelnošs biznesmenis pēc 3 veiksmīga darba gadiem ir novecojis par gadiem septiņiem, nav mazums.

Spējas bez īpašas piepūles griezt panākumu dzirnavas nosaka sirds ceļa faktors. Mēs nenogurstam, ja sekojam savai sirdij, ja darām to, ko vēlamies darīt. Ja darāmais sniedz mums iekšējā līdzsvara un harmonijas izjūtu neatkarīgi no sasniegtajiem rezultātiem, iespējams atrodamies uz ceļa, kuram ir sirds. Uz šī ceļa nekad neizpaliks taustāmi rezultāti un ieguvumi, bet tas nav primārais. Galvenais mūsu ieguvums no šī ceļa ir tas, ka sirds ceļš vienmēr paplašina apziņu. Tikai atrodoties uz sirds ceļa mēs spējam adekvāti uztvert realitāti un nemokamies ar problēmām, kuras nav mūsu uzmanības vērtas. Sirds ceļš novirza cilvēka uztveri no iekšējās pasaules revīzijas, ko nelīdzsvarota apziņa veic nepārtraukti, uz ārējās pasaules vērošanu. Uz meditāciju. Meditēt nozīmē būt atvērtam, atrasties rezonansē. Rezonanse ir līdzsvars starp ārējām un iekšējām vibrācijām. Tā ir indivīda harmoniska iekļaušanās laika straumē. Atrašanās - šeit un tagad.

Arī iekšējās pasaules revīzija ir neatņemama individuālās izaugsmes sastāvdaļa, bet tikai tad ja tā ir objektīva un efektīva. Mums nav jāpārdzīvo par to, cik pareizi vai nepareizi rīkojāmies nesenā pagātnē. Nav jāpārdzīvo par iespējamo neveiksmi, kas mums var draudēt nākotnē. Mums jāmēģina izprast mehānismi, kas nosaka mūsu rīcību konkrētā situācijā. Tikai tā mēs varam atmaskot tos mehānismus, ar kuru palīdzību sabiedriskā doma manipulē ar apziņu. Tas nav viegli, jo šie mehānismi spēj ļoti maigi un nemanāmi pārvietot akcentus. To ietekmē mēs dažreiz varam ar putām uz lūpām aizstāvēt viedokli, kas patiesībā ir iepotēts mums no malas. Un kuram nav nekā kopēja ar mūsu personības interesēm un vēlmēm. Bet mēs to pozicionējam kā savu un jebkuru argumentu pret to, uztveram kā uzbrukumu savai personas brīvībai. Esmu ievērojis, ka par personas brīvību visvairāk karo tie, kuru izpratne par individuālo brīvību aprobežojas ar konkrētu sociālo grupu. Bieži vien tie ir neofašisti, geji, narkomāni vai vienkārši pusdulli panki. Cilvēki, kas ir absolūti sava egregora vergi, nekādi nevar karot par personālo brīvību.

Fašists, kas nostājas pret fašisma stulbumu vai mācītājs, kas nostājas pret garīdzniecības liekulību, atrodas uz personālās evolūcijas ceļa, ja viņa pieņemtie lēmumi balstās paša dzīves pieredzē. Tas ir, ja viņš nav diversants, kas pārstāv cita egregora intereses. Šādi indivīdi karo par savu un līdz ar to par ikviena sabiedrības locekļa brīvību. Viņu spriedumiem svaru piešķir tas, ka viņi ir kompetenti tēmā, par kuru izsaka spriedumus. Zināšanās ir spēks. Bet lai līdz tām nonāktu, pa ceļam nāksies iepazīties arī ar grandioziem meliem. Ja izdodas nepalikt to gūstā un doties tālāk, tad galu galā nonāksim līdz patiesas brīvības atziņām. Galvenā no tām - mēs paši esam sava liktens saimnieki. Jo paši veidojam savu nākotni, projecējot sevi tajā.

Mēs esam uztverošas būtnes. Laiks plūst caur mums un pārvēršas pagātnē (pēdas laika smiltīs). Mēs šeit un tagad, ik brīdi - izvēlamies vienu no potenciālajām nakotnēm. Mēs izvēlamies sekot vienam no laika pavedieniem paši. Tas notiek pastāvīgi, bet mēs neapzinamies šo procesu. Nespējam to apzināties un kontrolēt tieši tāpēc, ka izmantojam tikai 12% procentus no Dieva dotā akumulatora enerģijas. Lai saprastu, kā tas notiek, ir nepieciešams lai smadzenes ražotu vismaz ceturtdaļu iespējamās jaudas. Bet tās ražo tikai tik, cik pieprasa apziņa. Apziņa ir primāra. Ja apziņa ir sapinusies sociālās nosacītības tīklos, viņas prasības nesniegsies tālāk par skaistu sievu, labu mašīnu, lielu māju, utt. - lietām, kuras it kā apliecina vīrieša sociālo statusu. Starp citu, mākslīgi radītiem mītiem, kuri izdevīgi parfimērijas ražotājiem, mašīnbūves koncerniem, celtniekiem... Un pats galvenais - vīrieša loma un funkcijas - mīts, kura uzturēšana apēd lauvas tiesu no smadzeņu ražotās enerģijas.

Sieviete ir vērtība. Bet vīrietis - individualitāte. 3 Taro arkāns Imperatrise izsaka pašcieņu, ko sniedz savas vērtības apziņa. Tas ir sievietes garīgais aspekts. 4 Taro arkāns Imperators simbolizē varu, ko sasniedz nobriedusi individualitāte. Tas ir vīrieša garīgais aspekts. Ģimenē dzimst bērns - individuāla, pašpietiekama vērtība. Atkarībā no tā- zēns vai meitene, uzsvars audzināšanā tiek likts vai nu uz individualitāti, vai nu uz vērtību.

Vīrietim ir grūtāk - atlase bargāka. Šeit nevar nopelnīt atzīmi labi vai apmierinoši. Vai nu tu esi indivīds, kas spēj domāt pats ar savu galvu - tātad pašpietiekama individualitāte, kas nepazudīs pat uz neapdzīvotas salas. Vai nu - pūļa sastāvdaļa ar pašizmaksas vērtību (apmēram tik, cik varētu maksāt konkrēti jēlenerģijas resursi miesas ietvarā).

Vīrišķais sākums kosmosā ir vērtīgs tādēļ, ka tā daudzums ir ierobežots (lai rastos individualitāte, nepieciešams evolūcijas process). Darbojas tie paši likumi, kas starp spermatozoīdiem - olšūnas apaugļošanai nepieciešams viens no tūkstoša. Viss pārējais ir neizmantots olbaltumvielu materiāls.
Vīrieša uzdevums ir evolucionēt un iegūt varu pār subjektīvās realitātes apstākļiem. Sievietes vērtība ir tā, kas dod šai varai pamatu. Viņa ir tā, kas liek vīrietim augt, paplašināt savu apziņu. Vīrietis savukārt atver sievietei apziņu par viņas individualitāti. Laulības garīgais aspekts ir tas, ka sieviete apzinās savu individualitāti, bet vīrietis savu vērtību. Jo abos dzimumos ir paslēpts arī pretējais. Ja stājoties laulībā sieviete neapzinās savu vērtību, bet vīrietis savu individualitāti, tad šāda savienība reti pakāpjas augstāk par dzimumdziņas instinkta apmierināšanu. Kad pēc kāda laika dzimumattiecībās iestājas atsalums, tukšums tiek aizpildīts realizējot sabiedriskās domas nosacītus mītus, vai arī tiek meklēts jauns partneris.

Sieviete, meklējot partneri, kas atbilst sociāli nosacītam vidusmēram, pati rok kapu savai potenciālajai mīlestībai. Sieviete, kas piedāvā sevi kā piedevu pie kaut kā svarīgāka, var rēķināties ar to, ka vīrietis viņas klātbūtnē degradēs. Tie ir Kosmosa likumsakarību nosacīti likumi, kurus apiet ir tikpat grūti, cik izlīst caur adatas aci. Divu cilvēku savienība ir dubulteksāmens. Vienam ir vieglāk iet garīgās evolūcijas ceļu. Bet, ja tas izdodas diviem - rezultāti ir grandiozi. Galvenie ieguvēji būs bērni, kas augs šajā ģimenē. Jo nevar notēlot, ka Tu atrodies garīgajā līmenī. Tur vajag būt. Kad cilvēks pielieto kādu no psiholoģiskās paškontroles tehnikām, izpildot tikai tehniskos norādījumus, viņš nelietderīgi tērē enerģiju. Tas ir tāpat kā ar spaini smelt ūdeni tekošā upē un liet jaunā gultnē. Kaut kur augstāk, pie dambjiem, ir jāmaina apziņas straumes virziens uz jaunu gultni. Un seko likumsakarīgas pārmaiņas cilvēka domāšanā un rīcībā. Jā, tas nav viegli, un tam visam vajadzīgs laiks.

Bet vai esat kādreiz paskaitījuši cik daudz laika Jūs pārvēršat pagātnē absolūti nelietderīgi. Risinot neauglīgas sarunas vai iekšējo dialogu. Runāšana jebkurā formā ēd laiku kā negausīgs kompresors. Ar iekšējo dialogu mēs cenšamies pacelt savas vērtības latiņu paši priekš sevis. Diemžēl tas ir tukšs darbs, pie pirmās saskarsmes ar ārējo realitāti, šādi nofiksēta vērtības latiņa neizbēgami krīt. Runāšana ir enerģijas šķidruma apmaiņa starp diviem nevienlīdzīgi piepildītiem traukiem. Tās rezultātā šķidruma līmenis traukos izlīdzinās. Parasti tukšu sarunu sāk cilvēks, kura traukā enerģijas mazāk. Ar savām vibrācijām viņš piespiež unisonā vibrēt arī otra aurai, un notiek enerģijas pārplūšana. Vampīri nebūt nav būtnes ar bālu seju un asiņainiem ilkņiem. Par vampīru neapzināti var kļūt ikviens, kura enerģijas rezerves sākušas tukšoties, bet uzpildīties pie kosmosa energostacijas apziņa nemāk.

Darbs, kuru daram ar nepatiku ir nokauts laiks, jo materiālās enerģijas resursi, ko nopelnīsim šī darba rezultātā, nekad nespēs atsvērt milzīgo enerģijas noplūdi, ko rada fiziska un psihiska diskomforta savienojums. Vēlme patikt, atstāt labu iespaidu, ir izniekots laiks - enerģētisko spriedumu par mums sveša apziņa iznes pāris sekundēs. Ja šai apziņai nav nepieciešamības ar mums sadarboties, pirmējais spriedums parasti netiek papildināts ar niansēm.
Mēs neesam priekš citiem tik svarīgi, kā domājam. Daudzi no līdzcilvēkiem ir tik ļoti aizņemti paši ar sevi, ka nepamana izmaiņas pat savos tuviniekos, kur nu vēl paziņās vai darbabiedros. Iekšējā inventarizācijas saraksta pārskatam Kosmoss dod tieši tik daudz enerģijas, cik nepieciešams iekšējā dialoga veikšanai. Kāds pieprasījums - tādi piedāvātie resursi!. Tikai paceļoties virs pirmatnējā Ego un izprotot visa Dzīvā vienotību, mijiedarbību, mēs varam pretendēt uz enerģiju, kas caurauž visu esošo. Nav svarīgi, kā šo enerģiju nosaucam - Prāna; Ci; vai vienkārši - Dzīvības radošais spēks. Tā reāli pastāv un mēs peldam tajā līdzīgi ziepju burbuļiem gaisa strāvās. Un mūsu dzīve no Visuma mēroga ir vien ziepju burbuļa mūžs. Aura, kas ieslēdz mūsu apziņu, tiešām atgādina visās varavīksnes krāsās zaigojošu ziepju burbuli. Tā izolē no vienota gaisa veseluma atsevišķu vienību, to individualizējot. Ar laiku aura tāpat kā burbuļā apvalks kļūst plānāka, trauslāka. Tā vairs nespēj izolēt apvalkā ieslēgto enerģiju no bezgalīgā enerģijas okeāna, kurā tā peld. Spriedzes rezultātā burbulis plīst un personālais visums vienkārši pārstāj eksistēt. Jo nav vairs robežas starp iekšējo un ārējo.

Kur beidzas aizraušanās ar mistiku un sākas okultisms? Magi teic, ka no brīža, kad mūsu apziņa ieņem tādu skatpunktu, no kura iepējams objektīvi izvērtēt savu vietu Visumā. Redzēt „Es" sākumu un beigas. Redzēt realitāti, kurā Nāve ir reāls spēks un cilvēks - subjekts, kurš met izaicinājumu šim spēkam. Šis izaicinājums piešķir vērtību eksistencei fiziskajā plānā. Ar šo izaicinājumu Cilvēks apliecina dzīvi. Mūsu dzīvi uz Zemes var salīdzināt ar komandējumu. Augstākajos plānos, kur Nāvei nav absolūtas varas, mūsu nemirstīgais „Es" izvērtēs šajā komandējumā iegūto un paveikto. Tur ir skaidri redzama atšķirība starp patiesajām un sociāli nosacītajām vērtībām. Šeit mūsu apziņa ir iekalta zodiaka aplī un mēs redzam realitāti caur zodiaka prizmu.

Daudzi meklē skolotāju, bet vislabākais skolotājs ir dzīve. Gars, kas caurauž visu dzīvo, vēlas cilvēku mācīt, bet cilvēks ir akls un neredz. Jūs jautāsiet, kur ir tas gars, kā viņu var atrast? Viņa klātbūtni var sajust klusumā, kokā, saulrietā, miglā un ūdens spogulī. Viņš klauvē pie sirds durvīm, kad tā ir bezgala izmisusi, noskumusi, sadumpojusies pati pret sevi. Viņš runā caur mūsu draugiem, tuviniekiem, garāmgājējiem. Dažreiz Viņš paslēpjas aiz grāmatas burtiem vai filmas kadra. Ja Viņš saplūst ar mūzikas skaņām, tās aiziet līdz dvēselei un saviļņo to.

Viņš ir un Viņš runā. Bet jūs prasat pēc skolotāja. Viss jau ir pateikts un viss tas pats tiks pateikts vēlreiz, bet citiem vārdiem. Mēģinot runāt starp to, kas bija un to, kas būs, mēs veidojam savu maģiju. Un tai būs spēks, ja caur mums kāds sadzirdēs Gara balsi.

1. Katrā no mums ir sākums un beigas. Katrs no mums ir pasaule sevī.

2. Mēs nevaram dzirdēt otru tikmēr, kamēr klausamies sevī. Mēs nevaram izprast otru tikmēr, kamēr neesam izpratuši sevi. Tādēļ vismaz pieņemsim, ka otrs ir tāda pati pasaule sevī. Mūsu prieks atbalsojas viņā un mūsu skumjas atbalsojas viņā. Ja jums ir bail, arī jūsu pretinieks baidās. Ja jūs attiecaties pret otru ar cieņu, arī jūs cienīs. Starp jums un otru vienmēr būs atgriezeniskā saikne. Tāpēc nedariet otram to, ko pats just nevēlaties.

3. Un tagad nostājieties ārpus duālisma, ārpus lomas. Neesiet ne baltais, ne melnais; ne uzvarētājs, ne zaudētājs; ne melis, ne taisnais. Un jūs pamanīsiet mijiedarbību, kas vienmēr pastāv starp diviem objektiem. Pārstājiet būt viens no tiem un jūs redzēsiet situāciju objektīvi.

4. Ir labā un kreisā puse, augša un apakša. Vienmēr un visur. Cilvēka apziņai piemīt īpatnība zaudēt objektivitāti pie pirmās iespējas. Kamēr jūtas nav līdzsvarā, svaru kauss neizbēgami nosvērsies uz vienu pusi. Tādēļ lai balansētu, vienmēr atcerieties par pretējo. Ja jūs uzskatat kādu lietu par ārkārtēji skaistu, atcerieties, ka kādam tā var likties šausmīgi neglīta. Ja esat ārkārtīgi priecīgs, atcerieties, ka tās ir tikai emocijas. Atcerieties, ka svece vienmēr deg ilgāk par strauji uzliesmojošu sērkociņu. Emocijas dod dvēselei kustības enerģiju, bet ja nemākam to valdīt un vadīt, neizbēgami iebrauksim grāvī. Pat ar vispozītīvākajām emocijām. Ja nemākam kontrolēt savu jūtu intensitāti, rezultāts būs viens. Izjaukts līdzsvars. Svērtenis, kas pārlieku tālu aizgājis vienā virzienā, ar tādu pašu sparu ies uz pretējo pusi.

5. Atceries - viss ir dzīvs. Viss, kas pastāv šajā pasaulē, dzīvo. Viss ko tu dari - turpina dzīvot. Ja tava gaita ir glīta, laikā paliek harmoniski pēdu nospiedumi. Tie turpina dzīvot, lai vairotu harmoniju. Ja nemāki atstāt glītas pēdas, tad centies neatstāt nospiedumus vispār. Ja nemāki rakstīt - neķēpā. Ja jūti, ka nemācēsi pateikt labi - klusē. Tā tu iemācīsies runāt. Tevī ir daļa no radītāja, no radošā gara. Izkop to. Pirms sāc tēst akmeni, uzasini kaltu. Pirms domā - padomā. Tu māki radīt. Katram cilvēkam ir spēja kaut ko radīt. Tā ir dāvana, ko Lielais gars ieliek šūpulī katram. Ja vēl nezini, ko esi nācis radīt, sāc ar mazām lietām. Pavisam parastiem ikdienas sīkdarbiem. Bet veicot tos, atceries - Tu esi radītājs.

6. Tu esi šeit komandējumā, bet viss paiet. Tādēļ netērē laiku. Pilnveidojies. Ja neradi, tad mācies to darīt labāk. Panīkums ir grēks. Tad labāk ej, krīti un celies, krīti un celies... Tikmēr, kamēr iemācies noiet taisni. Mazi bērni krīt, kad nostājas uz kājām un sāk iet. Bet viņos ir dzīvības spēks. Viņi ceļas un iet tālāk. Arī pieaugušajos ir šis spēks, un katrs pakritušais var piecelties pats. Var piecelties!!! Mēs dažreiz grēkojam, izdarām kļūdas (apzinātas un ne visai), izdarām sliktus darbus. Bet mēs taču neesam dievi! Mēs mācamies iet! Tāpēc ir jāceļas. Vienmēr jāceļas. Jākrīt uz priekšu un pēc iespējas īsāku laiku jāvārtās pa zemi.

7. Spēks ir jāizkopj, tas nav jātērē uz niekiem un ar to jāapietas saudzīgi. Jā,jā! Ar spēku jāapietas saudzīgi. Muļķiem neļauj izmantot savu spēku pašu bailes. Bailes stāv visa dzīvā sardzē un neļauj bojāt šo pasauli vājiem nevīžām. Izkop spēku un bailes atkāpsies. Ir grūtāks ceļš - pārvarēt bailes un iegūt spēku. Bet tas tiešām ir grūtākais ceļš. Ceļot nesamērīgu svaru, labākajā gadījumā var pietaisīt bikses. Spēku izkopj tāpat, kā mācās radīt. Varbūt tas arī ir viens un tas pats. Spēku sāk izkopt ar mazām lietām: ejot pa ielu, runājot ar līdzcilvēkiem, strādājot. Spēku izkopj vērojot savas rokas, kājas un mēli. Spēks ir pašcieņas ekvivalents. Un tomēr katram tas ir savs. Zaķa spēks ir žiglās kājās. Un Zaķis, kurš briesmu brīdī tēlo Lāci, ir stulbs, no bailēm sastindzis Zaķis. Stiprs Zaķis briesmu brīdī paļaujas uz žiglām kājām, jo viņa spēks ir tajās. Zaķa un Lāča pašcieņa ir vienlīdz vērtīga. Tādēļ cieniet sevi tādus, kādi esat. Un kopiet spēku. Spēks tērējas dusmās, bēdās, izmisumā. Spēks arī rodas aiz dusmām, bēdām un izmisuma. Izmisuma spēks ir spēks, kas tiek iztērēts jau savas rašanās iedīglī. Gudri ļaudis spēku vispirms koncentrē, un tikai tad liek lietā. Viedi ļaudis to uzkrāj. Spēku uzkrāj valdot pār emocijām (jo īpaši negatīvajām). Spēku izkopj līdz pilnībai, to pielietojot.

8. Tikai zināšanas ļauj pielietot spēku ar maksimālu efektivitāti. Bez zināšanām 80% spēka enerģijas parasti aiziet garām mērķim. Dažreiz ir pat tā, ka pūles par rubli, bet rezultāts par kapeiku. Tā nav neveiksme, kā to parasti mēdz dēvēt. Bet gan likumsakarīgs zināšanu trūkuma rezultāts. Šeit mēs esam nonākuši līdz tam, ar ko sākām. Jo runa ir par tām zināšanām, kas ir dzīves pieredzes ekvivalents. Tikai nevajag domāt - jo vecāks, jo gudrāks. Viss atkarīgs no apziņas intensitātes. Vērīgs cilvēks dienas laikā var pamanīt vairāk, kā nevīža veselā gadā.

9. Aiz visa vienmēr ir vēl kaut kas. Jo šai realitātē lietas un cilvēki met ēnu. Tādēļ starp rindām ir rakstīts, starp vārdiem ir pateikts. Aiz katras darbības, kas notiek ap mums, ir savs scenārijs. Katrā scenārijā ir mācība priekš mums. Ja draugs mūsu acu priekšā sastrīdas ar sievu vai draudzene sāk stāstīt par savām aizdomām... Jāpadomā, ko Gars mums grib teikt. Gars vienmēr brīdina. Ja ne savādāk, tad caur sapņiem. Starp citu, jebkurš, pat vissliktākais sapnis ir tikai brīdinājums. Varbūt mums ir tikai pāris stundas, bet šajās pāris stundās mēs noteikti varam kaut ko mainīt. Gars, atšķirībā no cilvēkiem, nekad nesūta neizmantojamus brīdinājumus. Diemžēl mēs ne vienmēr mākam tos lasīt. Tieši tādēļ Gars daudzas zīmes atkārto. Ja mēs nesaprotam teikto devīto reizi, desmitais sitiens ar mietu pa pieri mūs nogalina. Gars attiecas ļoti saudzīgi pret savu radīto pasauli un visu dzīvo tajā. Tāpēc tikai desmitais sitiens ar mietu pa pieri nogalina.

Astroloģija ir viens no priekšmetiem, caur kuru Lielais gars runā tieši. Ja mēs esam spējīgi dzirdēt, kā caur zodiaka apli Gars runā uz mums, mēs tiešā veidā saskaramies ar dzīvo Tradīciju.

Nevajag sarežģīt to, kas ir harmonisks pēc būtības. Zodiaka aplis ir Kosms. Zeme - makrokosms. Cilvēks - mikrokosms. Bet būtībā viss ir viens. Cilvēks ir piesiets sava augstākā Es orbītā tapat kā Zeme. Tāpat kā Mēness ap Zemi, arī ap cilvēku pastāvīgi griežas emocijas. Jūtas liek cilvēkam sajust - cik viņš dzīvs. Zodiaks ir cilvēks. Planētu nospiedumi tajā - viņa Karma. Kad neviena planēta vairs neatstāj nospiedumu cilvēka matricē, Karma ir atstrādāta. Ja planētu savstarpējie mezgli veido raksturu, tad raksturs ir karma. Ja planētas ataino likteni - dzīves ceļš ir karma. Bet dzīves ceļu jau nosaka raksturs. Astroloģija dod reālu iespēju izprast un kontrolēt savu karmu. Vārdu salikums- Karmiskā astroloģija - ir vienkārši smieklīgs. Astroloģija ataino karmu, operē ar karmu, izskaidro karmu tiem, kas māk lasīt tās zīmes. Kosmogramma - Karmas nospiedums uz cilvēka matrices. Horoskops - tas pats, bet vēl ņemot vērā sociālās nosacītības faktoru.

Ceļš uz okultajām zināšanām ir ceļš no sarežģītā uz vienkāršo. Pasaule radusies entropijas rezultātā un visas zinību disciplīnas ir entropijas rezultāts. Kad mēs spējam redzēt likumsakarības starp visu esošo un sākam sintezēt atsevišķus fragmentus, mēs sākam apgūt okultismu. Astroloģija ir okultā ģeometrija. Tā operē ar formām, kas pastāv astrālajā, mentālajā un kazuālajā plānā. Bet šajos plānos pastāv visu entropijas rezultātā radušos zinību abstraktās formas.

Mēs esam uztverošas būtnes. Mūsu uztveres potenciālais diapozons ir grandiozs. Bet kosmogramma, struktūra, kura mūs piesaista Zemei, neļauj mums pacelties spārnos un izgaist Visuma bezgalībā. Tā arī ir karma. Mūsu liktenis uz šīs planētas. Jūs varbūt jautāsiet - kāds visam tam sakars ar Alķīmiju? Atcerieties Sēru, Dzīvsudrabu un Sāli.

- Viss ir viens. Tas, kas augšā - tas arī lejā. Jo Mikrokosms atkārto Makrokosmu, un vieni un tie paši principi darbojas Debesīs un uz Zemes. Pasaule ir radīta pēc viena plāna, un cēloņu - seku likumsakarību virknes darbojas visos tās līmeņos. Ir trīs galvenie elementi, no kuriem būvēta Pasaule un kuri atrodas visā, kas bijis, ir un būs.

1. Sērs - Aktīvais, fiksētais sākums. Tas akcentē vīrišķo principu Kosmosā. Tas ir pašpietiekams, karsts, stabils. Tas ir enerģijas pirmavots. Visu lietu un būtņu gara aspekts.

2. Dzīvsudrabs - Pasīvais, mainīgais sākums. Tas akcentē Kosmosa sievišķo principu. Tas ir pakārtots, auksts, plūstošs, un nemainot savu būtību, ataino jebkuru formu. Tas ir enerģijas transformators. Visu lietu un būtņu substances aspekts.

3. Sāls - Struktūra, kas veidojas pirmo divu principu mijiedarbības rezultātā. Tā ir enerģijas saņēmēja. Matrice, kurai dod dzīvību Sērs un Dzīvsudrabs. Visu lietu un būtņu uzbūves aspekts.

Visi ezotēriskie atskaites punkti, izriet no galvenā - Vieni un tie paši principi, tikai dažādās formās, darbojas visos līmeņos. Piemēram:

1. Numeroloģija - 1 + 2 = 3

2. Astronomija - Saule; Mēness; Zeme

3. Fizika - Gaisma; Spogulis; Attēls

4. Cilvēks - Dzīvības spēks; Psihe; Indivīds

5. Dzimumattiecības - Vīrietis; Sieviete; Bērns

6. Abstraktais - Gars; Dvēsele; Matērija.

Mēs nākam šajā pasaulē, lai uzkrātu un vairotu apziņu. Apziņa (to var saukt arī par pieredzi) uzkrājas uz cilvēka monādas kā saldējums uz kociņa. Saldējums krājas un noformējas, līdz pienāk X stunda. Kad mums jāatstāj šī pasaule, mēs ņemam to līdz uz Pasauli, kurā jāatstāj visas krāsas un jāatgriežas atpakaļ kailam. Saldējuma kociņš jeb Gara monāda ir mūsu nemirstīgā daļa. Saldējums jeb dzīves laikā uzkrātā apziņa ir mūsu ceļamaize tajā pasaulē. Varbūt tā ir nauda, kas jāmaksā Aizmirstības upes pārcēlējam Hāronam. Varbūt mērs, pēc kura mūs tiesās mūžības zālē. Varbūt barība lielajam Nekam. Varbūt viss kopā un vēl kaut kas, par ko mums nav ne jausmas. Patiesība atklāsies - tur, aiz durvīm. Patreiz svarīgs ir cits faktors: No saldējuma (apziņas) kvalitātes atkarīgs mūsu komforts un harmonija šajā pasaulē.

Ivo Puriņš