Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:256, Did:0, useCase: 0

Burvīgā zeme Gruzija – Tbilisi, Kahetija un Kazbegi

Redakcija
Redakcija

Šogad maija brīvdienas sakrita tik patīkamās dienās, ka grēks būtu nepadomāt, ko vērtīgu ar tām varētu iesākt. Domāts, darīts – sāku apsvērt prātā vairākus ceļojumu mērķus. Tā kā dienas nav īpaši daudz un aprīlī jau būts tālajā Taizemē, tad ceļojuma mērķim bija jābūt vidēji tālam. Eiropu šoreiz negribējās, nonācu pie 2 variantiem – Izraēla vai Gruzija. Šoreiz svari nosvērās par labu Gruzijai, tāpēc dalīšos savos ieteikumos, iespaidos un informācijā, ko guvu sešās dienās Gruzijā laikā, kad tur valda Latvijas cienīga vasara - maijā.

Sākot pētīt informāciju par Gruziju un ņemot vērā 5 pilnās dienas, kuras tur pavadīju, tapa skaidrs, ka paspēšu apskatīt vien nelielu daļu no visas valsts. Tā kā Gruzija cita starpā ir vīna zeme, nolēmu, ka šoreiz pārvietosimies, izmantojot sabiedrisko transportu, nevis īrējot auto.

Izpētot dažādus aprakstus un atsauksmes, nonācām pie secinājuma, ka šoreiz apskatīsim Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi, vīna reģionu Kahetiju un iebrauksim arī Kaukāza kalnos paskatīties milzīgos piectūktošniekus.

Valūta

Vietējā valūta ir lari, kas iedalās tetros. Viens lars ir aptuveni 0,35 lati. Es atradu tikai vienu vietu Rīgā, kurā pārdeva larus – Dominā esošā EUREX valūtas maiņa (pārdeva ar kursu 0,36Ls). Tā kā maiņa punktā nebija iespējams pietiekamā daudzumā izmainīt larus un ar šīs valūtas maiņu nav tik viegli, prātīgi ir samainīt nedaudz larus un līdzi paņemt dolārus, kurus tur ik uz stūra var samainīt bez komisijas maksas. Der arī Eiro. Dolāra kurss Tbilisi bija 1,61-1,62.

Ēdieni

Viesojoties Gruzijā, jārēķinās ar lielāku vai mazāku svara pieaugumu.:) Vietējā virtuve ir visai trekna, galvenokārt tā sastāv no gaļas un mīklas. Gruzīniem ļoti patīk nokraut galdu tā, ka lūst. Kādās vakariņās, kuras baudījām kopā ar iepazītajām gruzīnietēm, viņas brīnījās, ka vīrieša cilvēki pasūta „tikai” divus ēdienus un vēl šo to!: Laikam tādēļ, ka gruzīniem patīk labi paēst, vietējā virtuve ir lēta gan restorānos, gan ceļmalas krodziņos un ēstuvēs.



Minēšu dažus no tipiskākajiem gruzīnu ēdieniem – jāsāk laikam ar šašliku jeb kā tur to dēvē – mcvadi. Interesanti, ka šašliku gruzīni nemarinē, bet tikai apkaisa ar garšvielām, lielākoties ar sāli un pipariem. Nesapratu, kā var iegūt tik patīkamu garšu. Laikam tas no gaļas atkarīgs. Daži Gruzijā pabijušie draugi teica, ka negāja īsti pie sirds gruzīnu šašliks, jo bija pārāk sāļš vai pārcepts – es gan to nevaru teikt, man ļoti garšoja visās vietās pirktais šašliks. Tradicionāli šašliku pasniedz kopā ar zaļumiem un dārzeņiem, protams, ka šašliku vienu pašu neviens neēd – jābūt vēl kādiem 3-4 ēdieniem un uzkodām. Viena šašlika porcija, kurā ietilpst 5-6 gabaliņi, maksā ap 2,5-5 lari (90 sant.-1,80ls). Šašlikam tāpat kā citiem ēdieniem var izvēlēties vēlamo gaļu – cūkgaļu, liellopa gaļu vai aitas gaļu. Vēl kāds tipisks gruzīnu ēdiens ir hinkāļi (khinkali) – līdzīgi pelmeņiem, tikai lielāki. To īpatnība ir tāda, ka tos jāēd ar rokām – jāpaņem aiz kātiņa (to neēd) un jāpārkož, izsūcot iekšā esošo buljonu, pēc tam apēdot pārējo. Profiņiem buljons nedrīkst iztecēt ārā!:) Vēl kāds feins ēdiens ir hačapuri – apaļš vai ovālveidīgs sacepums pārsvarā ar sieru. Ir dažādu veidu hačapuri, mēs mēģinājām tādu klasisko ar sieru, bet ovālveidīgais ar olu esot Adžārijas hačapuri. Tas maksā 5-7 lari (1,8ls-2,5ls). Nezinu, vai kupātu izcelsme ir Gruzija, bet tur tie ir iecienīti, un mans top ēdiens Gruzijā – nebiju vēl tik garšīgus nekur citur ēdis. Tāpat arī čebureki ir ļoti garšīgi, lai gan nav gruzīnu ēdiens. Alus ēstuvēs maksāja 1,3-2,5 lari, kas ir 0,46ls-lls). Kazbegi alus man īpaši negaršoja, labāk patika Natakhtari. Daudz kur var nopirkt izlejamo alu. Interesanti, ka gruzīni savus slavenos tostus parasti nesaka, paceļot alus glāzes, bet gan vīna vai čačas.

Par tostiem – lasīju jau iepriekš par to, ka gruzīniem ir noteikta kārtība, kādā jāsaka tosti, vismaz sākotnējie, Taču vietējie secību neievēroja.:) Lai nu kā, ja tosts ir par mirušajiem vai par patriarhu, tad jāceļas kājās. Ja ir krietnāks reibums, arī pie citiem tostiem ceļas kājās.:) Čača– tas ir pārsvarā no vīnogu kauliņiem darināts stiprs (55-70%) dzēriens. Pirmajās vakariņās ar gruzīniem pasūtījām katrs sev 2 šotiņus ar čaču un vietējie izbrīnījās un skatījās, kāda būs mūsu reakcija. No šī visa iespaidojoties gaidīju jau nezin ko, bet galīgi nebija ne vainas – nemaz nelikās, ka tik stiprs ir šis dzēriens. Laukos laikam visās saimniecībās taisa ne tikai vīnus, bet arī čaču, tur abu veidu dzērienus var nopirkt par 5 lariem litrā (1,8ls). Pašā Tbilisi gan nekur neredzējām, ka izlejamo čaču pārdotu, tikai stikla pudelēs, kas maksāja vairākas reizes dārgāk.

Vēl par zupām – novērojām īpatnību, ka tādās vienkāršākās ēstuvēs zupas ir pieejamas tikai rīta pusē, laikam vakaros tās īsti neēd. Ak jā – gruzīnu harčo ir ļoti, ļoti garšīga latvieša gaumei. Tāpat soļanka ir pavisam no citas sērijas nekā mūsējās. Vienīgais, kas no ēdieniem negāja īsti pie sirds, ir zupa haši. Vietējie teica, ka tā ir ļoti noderīga zupa, ja iepriekšējā dienā sanācis sasvinēties, tā atgriežot pie dzīvības.:) Tajā ietilpst vārītas liellopu kājas, kuņģis, piens un ķiploki – tā nu vienā vietā pasūtīju vīru izslavēto zupu un secināju, ka nekas patīkams tas nav – man pēc sasvinēšanās tā laikam palīdzētu no visa apēstā atbrīvoties.:) Ja nesaber krietni sāli, tad nav iespējams apēst, kur nu vēl zupas sastāvā esošo kuņģi.

Pēdējā piebilde par ēdienu – neredzēju, ka gruzīniem ļoti izplatīti būtu saldie ēdieni, izņemot vietējās čurcellas – diedziņā iesietus riekstus, kas iemērcēti savārītā vīnogu sīrupā, kas pēc tam izžāvēts – šos izstrādājumus var arī pārvest mājās, jo tie nebojājas tik ātri un nedeformējas, ja vien nenopērkat tikko taisītas čurčellas.

Vietējās meitenes parādīja Tbilisi kādu iecienītu vietiņu ēšanai, kas saucas Kolkheti Okrokana – to arī noteikti varu ieteikt ceļotājiem – ļoti skaista vieta, labi ēdieni. Vietējie te ir daudz, un tas pats par sevi rāda vietas vērtību. Tā kā braucām tur vietējo vadībā ar taksi, tad nemācēšu detalizēti pateikt, kur tas atrodas, bet vietu var sagooglēt, tas bija pa ceļam no pilsētas centra uz Mtatsmindas parku. Starp citu – braucot uz šejieni vai uz Mtatsmindas parku, var uzjautāt taksistam, lai parāda vietu, kur ir reti sastopamais dabas fenomens – vieta, kur ainava spēlējas ar gravitāciju – it kā braucam lejā no kalna, bet, apstājoties un ieliekot neitrālā ātrumā, auto pretēji visiem likumiem ripo pret kalnu – tas pats ar velosipēdiem vai kaut vai uz ceļa noliktu bumbu. Kā šī parādība veidojas – tas lai paliek katra paša iztēles auglis.:) Video:

Tbilisi

Ja liekas, ka Rīga ir sena pilsēta, tad citas domas raisās, kad sāk pētīt Tbilisi vēsturi, kura ir divreiz senāka nekā Rīgas. Protams, šeit pie „vainas” ir senie tirdzniecības ceļi, kas savienoja Āziju ar Eiropu.

Lai gan pilsētā dzīvo vairāk iedzīvotāju nekā Rīgā, tomēr vizuāli šķita, ka pilsēta ir nedaudz mazāka, vismaz vecpilsētu ar kājām izstaigāt ir ļoti vienkārši – praktiski pirmajā dienā apstaigājām visus apskates objektus. Vecpilsētas arhitektūra ir ļoti vienkārša, bet savdabīga – vietām pat nedaudz līdzinās kalnainai „maskačkai” ar tur iejukušām viduslaiku liecībām. Nedaudz pārsteidza tas, ka vecpilsēta bija diezgan izārdīta – grausti tiek nojaukti pilnībā un to vietā būvētas jaunas celtnes. Nedaudz baida tas, ka pēc pāris gadiem vecpilsēta tādējādi zaudēs savu šarmu un vēsturisko vērtību. „Pie vainas” šai rosībai esot Saakashvili, kas modernizējot visu iespējamo, ne tikai Tbilisi, bet arī citās pilsētās. Cerams, ka rekonstrukcija notiks saprātīgi, cenšoties saglabāt vēsturisko pilsētas elpu.

Naktsmājas Tbilisi

Lai gan ceļotāju makus Gruzija priecē, tomēr viesnīcu cenas Tbilisi nav šo priecīgo ziņu sarakstā, jo tās ir padārgas pat Rietumeiropas cenu līmenim, arī kvalitāte nav diez ko spīdoša. Budžeta ceļotājiem pa rokai būs neskaitāmie pilsētas hosteļi, kuru cenas sākas no 7Ls par vietu kopējā numuriņā, tomēr, izpētot palikšanas iespējas, tika secināts, ka vispatīkamākais un izdevīgākais naktsmāju veids Tbilisi ir dzīvokļa īre. Šis veids ir īpaši pieņemams, ja ceļojat grupā. Tā kā mēs bijām 4 cilvēki, tad tikām pie plaša un feina dzīvokļa ar visām ērtībām par 60 USD diennaktī. Gan dators ar internetu, gan iespējas pagatavot ēdienu, laipna dzīvokļa saimniece un kaimiņi, kas dāvina pašbrūvētus vīnus..:)

4 cilvēku grupai varu iedot dzīvokļa saimnieces kontaktus: Ļiļa, tālrunis +99 55 51209293 (ja neizdodas sazvanīt, tad pēc 99 liekam nevis 3 pieciniekus, bet divus – tur baigā putra bija ar tiem pieciniekiem:)). Viņai ir arī dzīvoklis Gudauri un būs vēl viens Batumi. Ja šis dzīvoklis ir aizņemts vai nepieciešams lielāks/mazāks dzīvoklis, tad var sazināties ar aģentūru, kas man sameklēja šo dzīvokli: Viktorija, tālrunis: + 99 55 93224971, mājas lapa: Аренда квартир в Тбилиси посуточно. Отдых в...

Lidostu ar pilsētu savieno vilciens (darbojas 5:00-24:00), tomēr, ja ierodaties vēlu/agri, tad būs nepieciešams transfērs, parasti tas maksā 20 USD vai 20-30 lari (7,2Ls-10,80Ls). Varu ieteikt arī patīkamu vietējo šoferīti, kas mūs vadāja gan pa Gruziju, gan uz lidostu par 20 lariem (7,2Ls) – Georgijs, tālrunis +99 55 93 504317 (viņu man mistiskā kārtā izdevās sazvanīt arī neliekot kodu, bet zvanot uz 5 93 504317 – tā kā var mēģināt abus variantus). Viņš mūs arī vadāja pa Gruzijas vidieni par ļoti saprātīgu cenu – visu dienu braucām, apstājāmies, kur gribējām, viņš gaidīja, kamēr mēs ēdam un staigājam pa objektiem, un 4 cilvēki kopā viņam samaksājām 100 larus, jeb 36 Ls. Georgijs ir arī patīkams sarunu biedrs.

Pārvietošanās

Pašā Tbilisi laikam visērtākais pārvietošanās veids ir metro. Un smieklīgi lēts. Sākotnēji jāiegādājas par 2 lariem (72 santīmi) vietējais e-talons, kurā pie iegādes jāielādē kāda summa. Un karti var arī ik pa laikam papildināt – pirmais brauciens dienā maksā 0,5 larus (18 sant.), otrais brauciens tajā pašā dienā 0,3 larus (10 sant.), un katrs nākamais brauciens tajā paša dienā 0,2 lari (7 sant.). Tā neko sev, salīdzinot ar Rīgas cenām!

Arī takši nav īpaši dārgi Tbilisi – pārvietošanās pilsētas robežās maksā 3-5 lari (1Ls-1,80Ls), ja uz kādu restorāniņu gribas aizbraukt, kas atrodas pilsētu ieskaujošajos kalnos, tad maksa būs ap 15 lariem (5,4Ls).
Starppilsētu pārvietošanās var notikt ar īrētu auto (laba aģentūra ir http://travel-office.at.ua/), tomēr jāatceras, ka ceļi Gruzijā ir sliktā stāvoklī, ja braucat kalnainā apvidū, tad bez džipa būs grūti. Jāmin, ka Gruzijā nav tehniskās apskates, tāpēc daži braucamie ir diezgan sabēdājušies.:) Šoreiz gan vēlējos vairāk pats atpūsties, ņemot vērā, ka Gruzija ir vīnu zeme..
Pārvietojāmies ar ļoti populāru pārvietošanās līdzekli – maršrutku. Maršrutkas brauc uz jebkuru vietu valstī, kursē regulāri no stacijām, kas atrodas pie metro pieturām, un cenas arī ir ļoti mdraudzīgas – līdz 120 km attālajai pilsētai Sighnaghi biļete maksāja 6 lari jeb 2,16 Ls, līdz Krievijas pierobežai 150km attālumā biļete maksāja 10 lari jeb 3,6Ls. Ja esat 4 cilvēki, var apsvērt domu braukt uz kādu pilsētu arī ar taksi, jo uz visiem tas būs tikai nedaudz dārgāk kā ar maršrutku.

Plānojot ceļojumu, bija doma aizbraukt uz gleznaino Svanetiju, tomēr tas palika nākamai reizei, jo brauciens vienā virzienā prasa ap 7 stundām. Vietējie teica, ka vislabāk uz Svanetiju ir nokļūt ar helikopteru, kas izmaksājot 250 lari (90Ls) no visiem ceļabiedriem, 7 stundu brauciena vietā tiekat pie 40 minūtēm lidojuma
Tiem, kas jūtas ļoti prasmīgi un bezbailīgi šoferi, varu ieteikt izbaudīt īstos kalnu ceļus, mēģinot nokļūt uz gleznaino Shatili ciematu. Te, lūk, ieskats, kāds tur ir ceļš:

Tbilisi apskates objekti

Narikala cietoksnis – no cietokšņa paveras, manuprāt, labākais skats uz pilsētu gan dienā, gan naktī. Nav nekādas ieejas maksas (vispār nebijām nevienā apskates objektā, kur būtu ieejas maksas). Cietokšņa drupās atrodas baznīca, un netālu no šī cietokšņa ir arī statuja – Māte Gruzija, kas celta par godu pilsētas 1500 pastāvēšanas gadiem. Blakus Narikala cietoksnim ritēja pēdējie remonta darbi pacēlājam, kas savieno kalnu ar pilsētu. Ieteiktu atnākt līdz cietoksnim arī tad, kad ir jau satumsis, jo skats uz pilsētu tumsā ir iespaidīgs. Tiesa, kamēr baudījām skatu no cietokšņa un sarkanvīnu tumsā, kāds pieslēdza cietokšņa vārtus, bet par laimi tos varēja atvērt no iekšpuses.

Abanotubani sēra pirtis – atrodas Narikala cietokšņa kalna pakājē – savdabīgi veidotas, tādas kā pazemes sēra pirtis. Iekšā valdīja tāda arābiska noskaņa, pirts prieki 4 cilvēkiem maksāja 60 lari (21Ls). Te savā laikā “pērās” arī Puškins.

Metekhi baznīca – atrodas netālu no pirtīm, pāri tiltam. Šī ir vēsturiska baznīca, kas celta jau 6 gs., bet tikusi nopostīta un atjaunota. Pie baznīcas ir parciņš, kur var nedaudz atpūsties.

Shardeni iela – visi vietējie slavēja šo ielu un teica, ka noteikti jāpaviesojas tur, jo tur izskatoties kā Parīzē – daudz mazas kafejnīcas un sēdētuves. Mani personīgi šī iela īpaši neuzrunāja un ļoti ceru, ka šādi netiks renovēta pārējā Tbilisi vecpilsēta. Var just, ka gruzīni šausmīgi tiecas uz visu eiropeisko, atdarinot renovētajās ēkās kaut kur jau Eiropā manītas lietas. Tomēr, viesojoties Tbilisi, vismazāk gribās nokļūt mākslīgi radītā eiropeiskā vidē. Daudz patīkamāk ir sajust vietējo auru, ar milzīgo vēsturisko pieskaņu, kas šajā pilsētā vienkārši nevar nebūt. Tāpēc ceru, ka vecpilsētas renovācija noritēs ar apdomu un saprātu.

Rustavelli avēnija – plata un gara avēnija, kurā izkārtojušās nozīmīgas ēkas, teātri, veikali, kafejnīcas. Daudz suvenīru tirgoņu, kur mājiniekiem nopirkt kādu dāvanu. Tepat arī varu ieteikt kādu labu un iecienītu restorānu ar plašu ēdienu klāstu – Pasanauri – atrodas 37/46 Griboedovi ielā – aptuveni 50m no krustojuma ar Rustavelli avēniju. Vietējie taksisti nezināja šo iestādi, bet var izprintēt sev google maps, kas šo vietu atpazīst, un vēl pateikt, ka tas ir netālu no galvenās pasta ēkas uz avēnijas, kas šobrīd tiek pārbūvēta par lielveikalu.

Sameba (trīsvienības) katedrāle

Šī ir pavisam jauna un milzīga katedrāle. Tā kā tai vēl nav vēsturiskas vērtības, tad man personīgi interesantāk to bija apskatīt no ārpuses, jo tā tiešām ir milzīga un tai apkārt izveidots parks. Paši gruzīni ir diezgan reliģiozi, ieraugot baznīcu, met krustus, arī mazi bērni. Gruzīni ir pareizticīgie un baznīcu arhitektūrā novēroju diezgan lielas līdzības ar Grieķijā redzēto. Mums sanāca būt vairākās baznīcās svētdienā, turklāt svētku – „Georgija dienā”, tāpēc labi varējām redzēt, kā gruzīni pārpilda baznīcās. Sievietēm baznīcā jāņem vērā, ka būs jāuzliek galvā lakats un nedrīkstēs iet iekšā biksēs, tikai svārkos vai garākās kleitās. Kā vietējā meitene mums paskaidroja, tas tāpēc, ka Ieva kā sieviete nedaudz tā kā „sačakarēja” Ēdenes dārzu, tāpēc sievietes savā būtībā ir grēcīgas un viņām būtu jābūt pazemīgām, ejot baznīcā, bikses laikam tiek uztvertas par ko ne īpaši pazemīgu.

Vēl arī interesanta apskates vieta bija Anchiskhati baznīca, kas ir senākā nenopostītā baznīca Tbilisi – saglabājusies no 6 gs.

Interesants apskates objekts Tbilisi ir stiklā būvētais Miera tilts, kas īpaši krāšņi izskatās naktī – šim tiltam ir otra sarežģītākā konstrukcija pasaulē.

Kahetija, Sighnaghi

Pēc Tbilisi mūsu ceļi veda uz Kahetiju – galveno Gruzijas vīna reģionu un tās 120km attālo galvaspilsētu (mazpilsētu) Sighnaghi. Ja braucēji ir 4, tad var apsvērt domu braukt ar taksi, bet mēs tomēr izvēlējāmies braukt ar maršrutku. Maršrutkas izbrauc no Samgori stacijas, kurā ir arī metro pietura un tirgus, starp citu. Biļete maksā 6 lari (2,16Ls), un ceļš ved pa salīdzinoši labu šoseju aptuveni pusotru stundu.
Sighnaghi ir mazpilsēta, kura gandrīz jau pilnībā ir renovēta Saakashvili uzdevumā – visām mājām nomainīti vienādi jumti, tomēr visai veiksmīgi saglabāti māju mūri, kā arī viduslaiku nocietinājumi. Pati pilsētiņa ir maziņa un izveidota par tādu kā kūrortu, tomēr nevar teikt, ka tas būtu sakāms sliktā nozīmē, nav tik būtiski viss mainīts, tikai savests kārtībā.

Pilsēta atrodas kalnā, ar skatu uz vīna ieleju, un to ieskauj diezgan gari nocietinājuma mūri, kas saglabājušies no viduslaikiem. Pastaigājāmies pa šo mūri un uzgājām kādu jauku vietu, kuru biju pamanījis iepriekš internetā – kafejnīcu – terasi, kas saucās Ērgļa ligzda, šeit sēžot pie galdiņa, paveras lielisks skats uz lejā esošo ainavu, mājas vīns te maksāja vien 4,5 lari litrā (1,60Ls).:). Laikam arī ēst te varēja dabūt, bet vietējā vīna baudīšana mums bija prioritāte. Te uzradās manāmi iereibuši igauņu onkuļi, kas atgriezušies no vīna darītavas tūres, un šie pasūtīja gruzīnu muzikantiem kādu dziesmu – liels mums bija pārsteigums, kad pirmā muzikantu spēlētā dziesma bija mūsu pašu maestro Raimonda Paula komponētā „Miļjon alih roz”.:) Muzikanti šai vietai piešķīra vēl lielāku burvību. Te arī iepazināmies ar lādzīgu onkuli – vietējo vīndari Vahtanu, viņš iedeva savu telefonu, ja nu kāds grib pieteikties pie viņa vīna tūrē: +99 55 99500044.

Naktsmājas Sighnaghi sameklējām ar draugu aprakstu palīdzību. Noteikti tās varu ieteikt arī tālāk citiem. Palikām pie tādas Zandarashvili ģimenes, kuri daļu no savas mājas iekārtojuši par viesu māju. Pa saimniecību šiverē vecāki, bet ar viesiem pārsvarā darbojas viņu bērni, viens no tiem ir Dāvids, kura kontakti ir šādi – tālrunis: +99 55 77752510, e-pasts: davidzandarashvili@yahoo.com. Viesu mājā nebūs nezin kādas greznības, bet feina un autentiska noskaņa gan. Mājai ir viena galvenā istaba ar balkonu, no kura paveras skats uz ieleju. Vakariņās visi ģimenes locekļi un viesu mājas viesi sapulcējas uz bagātīgām vakariņām ar neierobežotu vīna un čačas daudzumu, un vakars var sākties!:) Vakara vadītājs tiek saukts par tamadu, tas tad ir galvenais runātājs un tostu teicējs, taču tostu teikšana ar laiku tiek nodota arī citiem viesiem. Mūsu gadījumā viesu mājā bija apmetušies gan gruzīni, gan poļi, gan holandieši, gan amerikānis, ar kuru laikam visvairāk sanāca parunāties, jo sēdēja mums pretī. Amerikānis turējās braši – čačai uzdzēra sarkano vīnu, bet palika priekšpēdējais - pirms mums.:) Palikšana viesu mājā, vakariņas ar dažādiem ēdieniem un neierobežotiem vīna un čačas daudzumiem, brokastis – tas viss kopā maksāja no cilvēka 35 larus (12,6Ls). Vīnu vai čaču namamāte gan nepārdeva, jo nebija tik lieli krājumi, bet viņa sarunāja handeli ar kaimiņieni, no kuras tad arī iepirkām krājumus mājām.

David Gareji

Ar Dāvidu jau vienojāmies, ka pēc palikšanas viesu mājā, viņš mums noorganizēs šoferi ar mašīnu, kas mūs aizvedīs no Sighnaghi 150km līdz Azerbaidžānas pierobežai, kur atrodas savdabīgais David Gareji klosteris, un pēc tam aizvedīs atpakaļ uz Tbilisi – viss brauciens 4 cilvēkiem izmaksāja 100 larus jeb 36 latus, kas, manuprāt, ir lēti, ņemot vērā braukāšanu visas dienas garumā.

No Sighnaghi 150km uz David Gareji jāmēro aptuveni 2,5 stundas, jo pēdējā ceļa daļa ir diezgan sliktā stāvoklī. Jo vairāk tuvojāmies pierobežai, jo vairāk mainījās apkārtējā ainava – sākās tā dēvētais zaļais tuksnesis – sauss, paugurains apvidus, bez kokiem, bet ar zaļu zāli, kur šur tur izmētāti pusapdzīvoti ciemati, uz kuriem pēc lavīnām un nogruvumiem pārceļas Kaukāza kalnieši.

David Gareji ir savdabīgs alās būvēts un vairākus gadsimtus sens pareizticīgo klosteris. Šeit vēl arvien mitinās mūki, tāpēc visās klostera daļās nevar iekļūt. Jaunākā klostera daļa atrodas netālu no stāvvietas, taču pēc tā apskates devāmies augšā kalnu grēdā, kuras smaile ir robeža starp Gruziju un Azerbaidžānu, tāpēc arī pats klosteris ir strīdus ābols starp šīm valstīm. Kalnu grēdā atrodas vecākās klostera alas ar vienreizēju skatu uz Azerbaidžānas teritoriju. Tiesa, jāmin dažas lietas, kuras jāņem vērā, kāpjot grēdā uz vecāko klostera daļu – pirmkārt, kāpiens ir diezgan pagrūts, tāpēc jānodrošinās ar ūdeni, otrkārt, taciņas ved cauri pusmetru gariem krūmiem, kuros čum un mudž no čūskām un ķirzakām. No čūskām jāuzmanās, jo tie nav mūsu mazie zalktīši, bet indīgas, pusotru metru garas čūskas. Lai gan nav daudz lietas, no kurām baidos, taču tieši čūskas ir manā baiļu saraksta augšgalā.:D Tieši tāpēc man kāpiens patika jo īpaši, jo biju šortos un iešļūcenēs.:D Ne īpaši steidzoties, kādās 30-40 minūtēs var sasniegt kalnu grēdas smaili, tad taciņa ved pa smaili un nogāzi (no kuras vietām ir diezgan viegli novelties) uz vecajām klostera alām, kur saglabājušies zīmējumi, bet šeit vairs neviens nedzīvo – alās tā dziļi nemaz neuzdrīkstējāmies līst iekšā krūmos esošās čaukstoņas dēļ.:) Lejupceļā ieraudzīju kaut ko palielu kustamies zālē, sākumā domāju, kas vēl te par briesmoņiem bez čūskām dzīvo? Bet man par pārsteigumu tas bija paliela izmēra bruņurupucis – kaut kā nebiju iedomājies, ka šie radījumi te arī varētu dzīvot. Nedaudz pacilājām un apskatījām šo savvaļā neredzēto dzīvnieku un palaidām tālāk. Lejupceļā arī bezmaz vai uzkāpu milzīgai čūskai, kas aizšņāca 20 cm no manām kājām uz citu pusi. :D Lieki piebilst, ka ņēmu kājas pār pleciem.. Pēc klostera devāmies uz Tbilisi, vēl piestājot vietējā ēstuvē.

Kaukāzs, Kazbegi

Tā kā Gruzija ir viena no Kaukāza valstīm, tad gribējās apskatīt tādus īsti augstus kalnus. Veicot nelielu izpēti, tika secināts, ka visērtākā vieta, kurā lielajos kalnos nokļūt no Tbilisi, ir 150km attālais Kazbegi kalns, kas atrodas 7km no Krievijas robežas. Maršrutka startē katru stundu no Didubes stacijas un maksā 10 lari (3,60Ls) vienai personai. Ja sākotnēji šoseja pārvēršas asfaltētā kalnu ceļā, tad pie slēpošanas kūrorta Guduri ceļš pārtop vājprātīgā un bedrainā grants ceļā, kas uzved augšā 2400m augstajā Krusta kalnu pārejā. Šo ceļu sauc par kara ceļu, jo te krievu tanki šad tad iedomājas iebraukt Gruzijā, sniegt „palīdzīgu” roku seperātiskajiem osetiem. Ceļu neesot vērts remontēt, jo ziemā tas tik un tā sabojājas, jo arī lavīnas un nogruvumi te ir bieža parādība. Vietējie stāstīja, ka Saakashvili esot solījis būvēt tuneli, lai gan tūristiem jau tāpat interesantāks būs tieši kalnu pārejas ceļš. Briesmīgā ceļa seguma dēļ pēdējie 40km velkas ļoti ilgi un no Tbilisi līdz Kazbegi pakājē esošajam Stepantsmindas ciematam jābrauc ap 2,5-3 stundām. Netālu no galamērķa pamanīju kādā ciematā Kaukāzam raksturīgu skatu – sargtorņus, kas saglabājušies no viduslaikiem. Svaneti un Shatili ciematos tādu ir papilnam, bet tas citai reizei.

Izkāpjot Stepantsmindā, tūristus apstāj vietējie, piedāvājot naktsmājas un kalnā uzvešanas pakalpojumus. Naktsmājas ar brokastīm te var sarunāt par 15 lariem (5,4Ls), bet, tā kā mēs plānojām doties atpakaļ uz Tbilisi ar pēdējo maršrutku 18:00, tad no naktsmājām atteicāmies. Šeit vietējie ir pieraduši pie tūristiem, tāpēc ir nedaudz uzbāzīgāki (bet ar mēru, ja salīdzina ar citām valstīm), un mēdz mānīties. Tipisks mānīšanās veids ir 16os pateikt, ka visas maršrutkas jau ir aizbraukušas un vai nu jāpaliek pa nakti, vai jābrauc uz Tbilisi ar taksi par 60-80 lariem. Tāpēc es vismaz ieteiktu jau turpceļā tā strikti sarunāt ar maršrutkas šoferi, ka brauksiet noteikti atpakaļ ar pēdējo maršrutku, un, ja, piemēram, vietējie saka 17os, ka pēdējā maršrutka ar izbraukšanas laiku 18os jau ir aizbraukusi, tad pavērojiet vietējos pieturā. Ja redzat tur tās pašas tantes un onkuļus, kas jums piedāvāja naktsmājas un auto pakalpojumus, tad noteikti tūristi vēl ieradīsies, kas nozīmē, ka vēl viens reiss atpakaļ tomēr būs.:) Iepriekšējā vakarā pirms izbraukšanas uz Kazbegi parunājām ar Tbilisi dzīvokļa saimnieci. Uzzinot, ka mēs dodamies uz Kazbegi, saimniece sazvanīja savu draugu Kazbegi, kuram tika uzdots par mums parūpēties, diemžēl nokavējām maršrutku un, tā kā draugs bija policists, kuram bija jāgatavojas nākamās dienas parādei un vairs neatlika laika pašam mums parādīt apkārtni, tad policijas iecirknī mums tika sameklēta cita mašīna, kas mūs izvadāja pa vajadzīgajām vietām. Neliels iestarpinājums par policistiem – ar Saakashvili ziņu ik uz stūra sabūvēti jauni policijas iecirkņi, policistiem sapirktas jaunas mašīnas, visi vecie buki tika atlaisti un pieņemti jauni censoņas, kuriem tiek maksātas labas algas un nodrošināti ļoti labi dzīves apstākļi, tādā veidā atrisinot arī Latvijai tik raksturīgās policistu problēmas.

Kazbegi pakājē esošais Stepantsmindas ciemats ir mazs (atrodas ap 2km virs jūras līmeņa), tajā var garšīgi paēst, bet galvenā šīs vietas vērtība ir kalni – ciematu no visām pusēm ieskauj majestātiski piectūkstošnieki. Galvenais apskates objekts ir senā Gergeti baznīca 2300m vjl augstumā. Uz baznīcu var iet ar kājām, kas aizņem aptuveni 2-3 stundas, vieglāks variants ir nolīgt vietējo ar savu džipu (pārsvarā Ņivas), kas uzved uz baznīcu aptuveni pusstundā. Neliels džips maksās 50 larus (18Ls), lielāks džips vai pilnpiedziņas busiņš maksās 70 larus (25Ls). Varbūt kādu drusciņu var arī nokaulēt. Tā kā mums bija vakarā jādodas atpakaļ uz Tbilisi, tad izvēlējāmies braukt augšā ar auto. Skati no augšas uz apkārtējiem kalniem ir iespaidīgi, pašu augstāko kalnu Kazbegi gan ieskāva mākoņi, bet citas virsotnes gan bija redzamas. Baznīcā tāda riktīga senuma un bijīguma sajūta pārņem, atrašanās vieta arī spēlē savu lomu. Cilvēks sajūtās mazs un nenozīmīgs šādās vietās.

Vakarā veiksmīgi noķērām pēdējo maršrutku atpakaļ uz Tbilisi un kādu laiku bijām vienīgie pasažieri, ja neskaita šoferim labi zināmu jaunieti, tāpēc sanāca sarunāt ar šoferi pāris foto pieturas un parunāties par dzīvi Gruzijā. Arī dienā pusdienojām kādā nomaļā ēstuvē, kurā iepazināmies ar abhāzijas gruzīnu bēgļiem, kuri mūs laipni paķēra atpakaļ uz ciematu busiņa kravas nodalījumā, tupot uz šņabja kastēm un pārrunājot vietējās novitātes.:D Parunājot ar vietējiem, var just, ka galvenā gruzīnu sāpe ir grūtības noturēt valsti vienotā lielumā. Oseti, kas esot kalniešu ciltis ievestas valsts vidienē, lai apstrādātu zemi, tagad ieguvuši daļu no Gruzijas, nosaucot šo teritoriju ar Dienvidosetiju. Tāpat arī abhāzi – izdomāja jau deviņdesmito gadu sākumā, ka vajag šiem savu valsti, attiecīgi ar spēku okupējot kādu pilsētu, kad gruzīni atkaroja pilsētu, talkā nāca krievu „izpalīdzīgā” roka, dodot seperātiskajiem reģioniem milzu pārsvaru pār gruzīniem. Abhāzijas gadījums bija īpaši sāpīgs, jo tur bija gan etniskās tīrīšanas, gan slepkavošanas un visādi citādi noziegumi. Ceļojuma laikā satikām vairākus cilvēkus, kuri bijuši spiesti pamest savas mājas Abhāzijā. Bet kā gruzīni saka – pavisam drīz varēs redzēt, kā tie paši oseti meklēs draudzīgas attiecības, jo pašiem savu resursu nav un krieviem viņi vajadzīgi tikai lai uzturētu saspringtu situāciju sev izdevīgās vietās. Tā kā mēs vēl varam priecāties, ka līdz ar padomijas beigām, mūs nav piemeklējis līdzīgs liktenis.

Mtskheta

Pēdējā ceļojuma dienā aizbraucām uz pirmo Gruzijas galvaspilsētu Mtskhetu. Pilsēta atrodas netālu no Tbilisi un tur var nokļūt par 2 lariem (72 sant.) ar maršrutku no Didubes stacijas. Šeit esošā katedrāle arī ir viena no senākajām Gruzijā, un uzskata, ka tieši no šejienes Gruzijā sākusi izplatīties kristietība. Tā kā bijām te svētkos un svētdienā, tad jo īpaši varējām novērot gruzīnu ticīgumu. Te arī bija kāda priestera kaps, no kura it kā sūcas ārā eļļa, tad nu kapam pieskaroties var izdziedēt slimības, pieliekot rotas var uzņemt sev kādu svētību, arī pašu eļļu var nopirkt, kas manu skeptisko domu sāka virzīt komerciālu nolūku virzienā. Lai nu būtu, kā būtu. Ne mana eļļa, ne mana nauda!:)

No pilsētiņas būtu vērts aizbraukt līdz blakus kalnā esošajam Jvari klosterim, no kura paveras skats uz pilsētiņu un tai piegulošajam upju krustojumam. Uz klosteri var aizbrukt ar taksi – tūristam tas droši vien maksās ap 30 lariem, bet, tā kā mēs šeit bijā kopā ar vietējo gruzīnieti, kas mums laipni visu izrādīja, tad mums brauciens maksāja vien 15 larus (5,4Ls).

Lai gan daba Gruzijā ir ļoti skaista un kontrastaina, ceļojumu uz šo valsti īpašāku padara tieši atvērtie un labsirdīgie cilvēki, kuru starpā latviešiem ir īpaši labvēlīgs statuss. Kā vietējie teica: „vsjem vam takie golubie glaza kak Baikaļskoe ozera”.:) Kaimiņi aicina ciemos, kaimiņienes radinieks uzdāvina mums paštaisītu vīnu, krodziņā piesēžas klāt vietējie un pieprasa iespēju izmaksāt vīnu un alu, beigās paši sastrīdas, kurš būs tamada (vakara sarunu vedējs) un paliek greizsirdīgi viens uz otru..:D To laikam tikai Gruzijā ir iespējams piedzīvot. Vietējās meitenes, kas izrāda mums Tbilisi, kategoriski neko negrib dzirdēt, ka mēs maksātu par taksi, jo mēs tak esam ciemiņi. Ja Rīgā nakts stundā Tev nāk pretī nedaudz iereibušu jauniešu pulciņš, kas liek būt gataviem dažādiem scenārijiem, tad tur šis pulciņš gribēs ar tevi iepazīties, sarokoties un piedāvāt vakaru turpināt kaut kur kopā..:) Īsāk sakot, Gruzijā piedzīvojumi un sarunu biedri aug kā sēnes pēc lietus.:) Gruzija ir brīnišķīga zeme ar sirdīgiem cilvēkiem, tādēļ ikviena ceļotāja galamērķu listē iesaku to ietvert, nenožēlosiet.

Rolands Karaševskis





Http://www.RezervesDALAS24.Lv