Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource1), Fid:10, Did:0, useCase: 0

Turcijas virtuve un tās vēsture. 1.daļa

Turcijas virtuves saknes meklējamas Osmāņu impērijā, tāpēc, lai šo virtuvi raksturotu, nepieciešams neliels ieskats vēsturē.
Osmāņu impērijas dibinātāji piederēja tjurku cilšu apakšgrupai, kas 5.gadsimtā valdīja Austrumu Sibīrijas klejojošo tautu valstī. Kad dodoties Eiropas virzienā, viņi šķērsoja Persiju, tā nebija vis lielā tautu pārceļošana, bet īsts zirgu kavalērijas karagājiens, ko var pielīdzināt tikai krusta gājieniem. Šī tauta pakļāva sev milzīgas Dienvidaustrumu teritorijas vēl 150 gadus pirms tam, kad 1453.gadā ieņēma Konstantinopoli, tādējādi izdarot nāvējošu triecienu Austrumu Romas impērijai Bizantijai.

Tālo austrumu augstmaņi ātri apguva rietumu pasaules mantojumu. Laulības ar princesēm un augstākās sabiedrības aristokrātēm no visa Vidusjūras reģiona ienesa bizantiešu vidē visdažādākās kulinārijas ietekmes. Galma augstmaņi jaunos iekarotājus gan uzskatīja par barbariem, un ne tikai to reliģijas dēļ. Sakāves nepazīstošie karotāji ar klejotāju pagātni patiešām neko daudz nesaprata no kulinārijas- viņiem bija pietiekami sadurt gaļas gabaliņus uz iesma un apcept tos uz ugunskura vai lielā katla uzvārīt pupiņas. Taču bizantiešu virtuvē nekā tāda nebija.
Gaļa uz iesma jeb kebabs tā sākotnējā formā, saglabājies līdz pat mūsdienām, un zīmīgi, ka to pārņēmuši vezīri un sultāna vietvalži visās impērijas vasaļu valstīs. Zupas katls kļuva par sultānu janičāru elitārās grupas simbolu, un pat pēc tā aizlieguma 1826.gadā, tas noturējās turku virtuvē.

No tālās Sibīrijas valsts atceļojusī ēdienu eksotika un Bizantijas impērijas elitārajās virtuvēs tapušās receptes radīja tos ēdienus, ko mēs šodien saucam par turku virtuvi.

Kas attiecas uz virkni dažādu saldumu un miltu izstrādājumu, ar ko bagāta Turcijas virtuve, tad tie gadsimtu laikā nav mainījušies ne par mata tiesu.

Līdzās gaļai, bet Turcijā tā pirmām kārtām ir jēra, kazas un putnu gaļa, svarīga loma ir rīsiem.
Mazajā Āzijā rīsus kultivē jau no Aleksandra Maķedonieša laikiem, bet Turcijā- domājams no Romas impērijas laikiem. Pie izplatītākajiem tradicionālajiem ēdieniem pieder pilavs- sīki sagriezta gaļa, kas samaisīta ar rīsiem.

Vēl vienu svarīgu kultūraugu- kukurūzu- impērijas virtuvē ienesa venēcieši pēc tam, kad ievesta no Amerikas, tā
iedzīvojās viņu dzimtenē. Līdz tam vienkāršā tauta pārtika no savvaļas graudaugiem: sorgo, kviešiem un griķiem. Ēdieni no putraimiem līdz pat mūsdienām turku virtuvē ieņem nozīmīgu vietu. Taču vairāk izplatīti ir pākšaugi, īpaši pupas un auna zirņi. Divi dārzeņi, bez kuriem mūsdienās nav iedomājama turku virtuve- tomāti un saldie pipari- vietējā virtuvē ieceļojuši no Amerikas. Lielu vairumu citu kultūraugu, pirmām kārtām dažādas garšvielas, Osmāņu impērijas laikā valstī ieveda arābu tirgotāji.

Turku virtuves garšas īpatnības īpaši izteiktas ir aukstajos dārzeņu ēdienos. Artišoki, spināti un burkāni tiek skaisti noformēti un pasniegti kā uzkodas, bagātīgi pievienojot tiem citrona sulu un olīveļļu. Starp garšīgākajiem dārzeņu ēdieniem- baklažāni ar gaļu (patlican) un tīteņi (dolma)- vīnogu lapās ietīta gaļa ar rīsiem un riekstiem. Īpaši garšīgi tie ir apslacīti ar citrona sulu un olīveļļu.
Iemīļots ēdiens ir gaļas bumbiņas (kofta), ko gatavo uz iesma. Kā dārzeņu piedevas bumbiņām visbiežāk ir baklažāni un cukini.

Gan dārzeņu, gan gaļas ēdieniem nereti tiek pievienoti dažādi rieksti vai rozīnes, kas piešķir ēdienam savdabīgu garšu. Dažreiz, lai piedotu ēdienam nedaudz skābenuma, citrona sulas vietā lieto granātābolu sēklas. Dažu ēdienu gatavošanai nepieciešams ir aitas siers, kas izturēts sālījumā, un biezs krējums (kaimak), ko Turcijā parasti gatavo no aitu piena.

Jau no ļoti seniem laikiem Turcijā audzē vīnogas. Senāk ar to nodarbojās galvenokārt citu, nevis islāma ticību pārstāvji, taču pēc grieķu aiziešanas situācija krasi mainījās.

Alkoholiskos dzērienus musulmaņi gandrīz nemaz nelieto, kaut gan Raki, ko ražo no rīsiem vai datelēm, pieder pie izslavinātiem turku alkoholiskajiem dzērieniem.

Alu pārsvarā dzer ārzemnieki, vietējie iedzīvotāji slāpes remdē galvenokārt ar ūdeni, limonādi vai airānu- dzērienu, kas gatavots no jogurta un sālīta ūdens.

Bet atpūtas brīžos viesiem pasniedz turku tēju vai turku kafiju, kas tiek gatavotas pēc īpašām receptēm.

Raksts tapis sadarbībā ar ceļojumu aģentūru Spāre un aviokompāniju Turkish Airlines.

Turpinājums sekos.