Lai sakārtotu ceļu nozari, ir nepieciešama ne tikai nauda, bet arī skaidra nostāja, kad un kā to izmantot
Nesen pēc satiksmes ministra Ulda Auguļa iniciatīvas izveidotā ekspertu grupa prezentēja savu redzējumu par autoceļu sakārtošanas modeli – galvenie ieteikumi: veikt visu Latvijas ceļu izvērtējumu, ceļu fonda vai speciālā budžeta atjaunošanu, nodrošināt aizņēmumu iespējas, izšķirties par ceļu lietošanas maksājumu piesaisti ceļu remonta finansējumam, kā arī ieteikt nodokļu un nodevu pārskatīšanu transporta jomā. Kā uzņēmējs autoceļu nozarē ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi varu tikai uzslavēt Satiksmes ministriju, ka ūdeņi ir sakustējušies. Taču ir jādomā ne tikai par to, ka ceļiem nepieciešama nauda, bet arī par to, kad un kā to izmanto. Piemēram, vai labāk nebūtu izsludināt iepirkumus ziemā, lai jau maijā zinātu, kur iedurt lāpstu, nevis remontdarbus sākt tuvojoties rudenim?
Domājot par ceļu nozari no uzņēmēju skatu punkta, jāteic, ka mums pietrūkst prognozējamības. Piemēram, gada sākumā valdība varētu pateikt, ka būs noteikts naudas apjoms, kurš tiks ieguldīts ceļu atjaunošanā un tas tiks laicīgi apgūts. Savukārt uz tā pamata uzņēmēji varētu veidot investīcijas. Protams, neviens nezina, kā veiksies iepirkumos, taču jebkurā gadījumā būtu kaut neliela, bet tomēr skaidrība. Tiesa, jāatceras, ka arī solījums par ceļu nozarē ieguldāmajiem līdzekļiem ne vienmēr garantētu prognozējamību. Valsts solījums par naudu neko nedod, ja tas laicīgi netiek izpildīts, kā rezultātā to nevar apgūt sezonālu ierobežojumu dēļ. Vēl viena no problēmām ir nevēlēšanās domāt par uzņēmējiem kā kopumu, kas veido valsti un tās ekonomiku, strādājot un maksājot nodokļus. Piekritīsiet, ka plānots un sabalansēts uzņēmēju darbs ir apsveicams ne tikai no uzņēmēju puses, bet arī no valsts un to iedzīvotāju puses, stabilas darba vietas regulāra nodokļu plūsma utt. Turklāt ceļu nozarē mums nav ne tikai prognozējamības, nav arī atbilstoša projektēšana – mēs remontējam, klājam asfaltus ar dažādu pamatu biezumu, dažādiem materiāliem, vienā ceļu posmā utt. Neviens nedomā par to, kā būs pēc 10 gadiem, netiek veikta pienācīga ceļu uzturēšana, jo laicīgi nemainām ceļu virskārtas, kas savukārt noved pie ceļu priekšlaicīgas degradācijas.
Jāteic, ka minētās problēmas droši vien var atrisināt arī bez papildus finansējuma – lietu sakārtošanai un loģiskajai domāšanai nauda nepieciešama maz. Finansējumu var arī laicīgi saplānot gadiem uz priekšu. Mēs maksājam dažādus nodokļus par ceļu izmantošanu, bet kāpēc nevar paredzēt, ka katru gadu daļa no nodokļu ieņēmumiem tiks novirzīta ceļu infrastruktūras uzturēšanai? Ja tas tā tiktu darīts, tad uzņēmēji zinātu, ka katru gadu ir paredzēts konkrēts daudzums līdzekļu ceļu atjaunošanai, visi iepirkumi notiktu decembrī, mēs varētu zināt, kur lāpstu iedurt maijā. Pagaidām tas viss izklausās pēc sapņa.
Tiesa, ne tikai valsts pusē nav sakārtotības, nav arī uzņēmēju pusē – lielākajai daļai Latvijas ceļu nozares uzņēmumiem ir sava asfaltbetona rūpnīca. Gluži kā Ķīnā, katrā sētā vēlamies vārīt čugunu. Tā rezultātā cieš gala produkta kvalitāte – uzņēmēju ir daudz, bieži vien to darbībā netiek pilnībā kontrolēta un tirgū tiek nodoti produkti par kuru atbilstību konkrētiem standartiem varētu pastrīdēties. Turklāt valda arī nežēlīga konkurence. Pat vecajā Eiropā neatradīsim tādu ceļu nozares konkurences piemēru kā Latvijā – maza valsts ar mazu finansējumu, bet ar tik daudz spēlētājiem. Piemēram, Zviedrijā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt ceļu nozarē strādājošos uzņēmumus. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs - pie mums vēl nav noticis tirgus konsolidācijas process un nežēlīgais kapitālisms vēl joprojām turpinās.
Nākotnē, manuprāt, jānotiek tirgus dalībnieku konsolidācijai - spēlētāju paliks mazāk, tie apvienosies vai transformēsies. Turklāt būs grūtības ar finansējumu un lieliem projektiem – ne tikai tādēļ, ka Eiropas nauda beigsies, bet arī dēļ iedzīvotāju skaita samazinājuma. Neskatoties uz to, ceru, ka ceļu nozarē tiks sakārtoti vitāli svarīgie jautājumi – gan naudas nepieciešamībā, gan arī kā un kad to izmantot. Vienu gadu var pastrādāt arī sūrāk, lai pārējos 10 viss notiktu raiti. Ja nekas nemainīsies, uzņēmēji un arī valsts turpinās ciest, ceļi bruks, cilvēki brauks projām un nodokļu masas nebūs.
